3. “Jūs protat dzejot? Tas ir brīnišķīgi! Lūdzu, te ir papīrs un rakstāmais – uzrakstiet to man!” “To es varu izdarīt, bet vai tas ir to vērts?” “Ir gan! Man patīk dzeja,” tā Zigurds.
3.
“Jūs protat dzejot? Tas ir brīnišķīgi! Lūdzu, te ir papīrs un rakstāmais – uzrakstiet to man!”
“To es varu izdarīt, bet vai tas ir to vērts?”
“Ir gan! Man patīk dzeja,” tā Zigurds.
Laiva tiek pagriezta atpakaļceļam. Klusējot tā piebrauc pie bērza. Zinta izkāpj, pateicoties par skaisto nakti. Neko vairāk par sevi viens otram nestāstot, viņi izšķīras, bez kādas norunas satikties. Ezera sonātes balss smeldzoši izskan ezera kreisajā krastā. Vienīgi mēnestiņš Zintu uzticīgi pavada pa taciņu kalnā.
Aizgājusi mājās viņa nevar iemigt. Tik daudz par ko domāt un sapņot. Rīta saule jau smaida logā, aicina iet laukā. Ūdensroze pilnībā atvērusies, peld kristāla traukā. Tā vien liekas, ka aiz tās stāv Zigurds un ar caururbjošu skatienu pēta Zintu. Zinta jūtas laimes pārņemta. Ir tik daudz ko domāt un izvērtēt, par ko sapņot, ko gaidīt. Pārāk daudz ir visa Zintā sakrājies. Liekas, ka visam nepietiks laika.
Sākas skolas gaitas. Zintai rodas problēmas. Ir ienācis tāds nemiers, ko grūti apklusināt. Stundās bieži vien nevar saklausīt skolotājas balsi, jo ir liela vēlēšanās ieiet sapņu pasaulē. Arī audzinātāja to jau ir uztvērusi. Reiz koridorā, pirms iešanas uz mājām, viņa jautā: “Kas, Zintiņ, tevi uztrauc vai nomāc? Man šķiet, ka tu par kaut ko pārdzīvo.”
Zinta pa pusei nopietni, pa pusei jokojot atbild: “Laikam, skolotāj, būšu iemīlējusies. Tā taču jaunībā varētu gadīties.” Zinta atļauj audzinātājai saprast tā, kā viņai patiktos.
“Jā, Zintiņ, šis ir tas skaistākais laiks cilvēka mūžā. Centies to pilnvērtīgi izmantot – neiznieko savas dzīves skaistākos gadus!”
“Es centīšos, skolotāj, paldies par padomu!”
Zinta prata sevi parādīt un pasniegt attiecīgi apstākļiem un videi, kur viņa atradās. Gan apģērba, gan valodas un pieklājības ziņā skolā viņa tika augsti vērtēta. Pa lielākai daļai garie, kastaņbrūnie mati tika sapīti vienā vai divās bizēs, kas lokanas slīdēja pār viņas slaido augumu. Zēnu acis arvien pavadīja viņas gaitu, bet Zinta prata turēties zināmā atstatumā, jo neko īpašu savos klasesbiedros nesaskatīja. Skolas ballēs malā nesēdēja – dejoja. Tādās reizēs viņas vaļējie mati brīvi plīvoja. Reiz deju partneris Uldis teica tā:
“Es tavos matos esmu sapinies
Un savā mīlestībā tev jau atzinies.”
No Zintas viņš saņēma tikai patīkamu smaidu. Toties citiem puišiem pat tas netika dāvāts. Skolas gaitās nekādu pārmaiņu nebija. Cik atlika laika, tika rakstīta dzeja.
Iestājās rudens. Koku lapas jau izauklējis vējš – atdevis lietavām, pēc tam salam. Vistumšākais laiks, kad sirds ilgojas pēc gaismas un, protams, arī pēc mīlestības. Zinta cenšas izzināt sevi. Nevienam puisim nekad nav pakaļ skrējusi, nav pie sevis lūgusi, ne uz tikšanos aicinājusi, bet kas tagad notiek – viņa ir apvainojusies, ka Zigurds neko nesolīja, neaicināja uz satikšanos pie ezera. Acīmredzot viņa nebūs tā īstā, par kuru viņš sapņo. Viņai atliek samierināties un nogaidīt. Ne jau visi dejos pēc viņas stabules. Zinta cenšas sevi mierināt, bet ilgojas pēc jaunas tikšanās.
Pienāca ilgi gaidītā pilnmēness nakts. Sirds alka gaismas. Šoreiz mamma tika brīdināta, ka mājās būs ļoti vēlu. Mamma par tikšanos ar Zigurdu nekā nezināja. Zinta baidījās stāstīt – varbūt nelaidīs iziet vēlu no mājas. “Ak, meitiņ, tu tak mums esi īsts sapņu bērns! Nesaprotu, ko tu tajās naktīs centies atrast. Es pavisam baidos, lai nesaslimsti ar mēnessērdzīgo slimību…”
“No tā gan, māmiņ, es esmu tālu. Tici man – tā nebūs. Es taču tev piedzimu pilnmēness naktī, vai to tu esi jau aizmirsusi?”
“Jā… atceros gan. Bet vai no tā tevī kaut kas tāds iedzimis?”
“Nu, nezinu gan.”
“Labi, labi. Ej vien un izbaudi rudens vējaino dabu. Pēc tam gan iedzer siltu tēju.”
Šis bija sestdienas vakars. Tēvs kurināja pirti un aicināja pērties. “Jā, tēti, es iešu pērties, bet tūlīt.”
“Kā tūlīt? Pirts nav vēl iesilusi.” Bet Zinta ātri paķēra tīras drēbes, bez pēršanās nomazgājās. Tad sāka prātot, kā ģērbties, lai labāk izskatītos. Laiks nebija silts. Viņa uzvilka mēteli ar kažociņa oderi.
“Vai Zigurds vispār šovakar atnāks?” prātoja Zinta. “Kaut viņš mani sadzirdētu un atnāktu!” Varbūt nemaz neatcerēsies, ka atkal ir pienākusi debesu gaismas nakts. Uz to, iepriekšējo, viņš tikai tā starp citu varbūt bija atbraucis. Zintas sirdī bija tāda sajūta, ka viņš atnāks. Zintai šķita, ka intuīcija viņu nepievils.
Zinta lēniem soļiem pa taciņu nonāk lejā pie kailā bērza. Mēness raugās līdzjūtīgi viņai tieši acīs. Bērzs, savu vasaras rotu pazaudējis, stāv sastindzis. Viņa pieskaras tam ar savu silto plaukstu, lai viņu pamodinātu. Koks it kā klusi ievaidējās. Zinta satrūkās. Šķiet, kāds nāca..
