Kad 1993.gada 10.septembrī rajona sociālās aprūpes dienests izlēma organizēt invalīdiem braucienu, lai dotu iespēju redzēt tālo viesi – Romas katoļu baznīcas galvu pāvestu Jāni Pāvilu II, uzaicināja arī mani, es nekavējoties piekritu.
Kad 1993.gada 10.septembrī rajona sociālās aprūpes dienests izlēma organizēt invalīdiem braucienu, lai dotu iespēju redzēt tālo viesi – Romas katoļu baznīcas galvu pāvestu Jāni Pāvilu II, uzaicināja arī mani, es nekavējoties piekritu.
No Alūksnes izbraucām jau divpadsmitos naktī, bet Apes puses braucēji ieradās krietni agrāk, ar pēdējo Rīgas autobusu, un bija patīkami pārsteigti. Viņus sagaidīja sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Dagmāra Melece. Brauciens mēnesnīcas naktī, neliela nomaldīšanās, gaidas un satraukums: kā būs? Solīts gan, ka varēs piebraukt pavisam tuvu, jo te ir cilvēki, kam tālāka staigāšana par grūtu. Iznāk pat labāk nekā cerēts: autobusu var novietot stāvlaukumā pie vārtiem, no tiem grupai ierādītais sektors visātrāk sasniedzams. Astoņos no rīta visi esam savās vietās. Tiem, kuriem grūti kājās stāvēt, sagādā solus un krēslus. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu, laikam pašam vajadzēja pastāvēt skaisti sakoptajā, nu jau ar zālīti apaudzētajā laukumā, pavērot, kā pāri ezeram ceļas un dzidrajās rīta debesīs izgaist migla. Cik daudz garīga spēka izteic dziesmas! Triju krustu kalnā varēja ieklausīties, kā pretim ceļas tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”. Tikai gadu esmu kristiete, mani pārņem šaubas, vai darīju pareizi, atrazdamās šeit. Klausoties, kā Jānis Pāvils II vada Svēto misi latviešu valodā, sapratu, ka Dievam ir citāda mēraukla. Liels gara spēks plūda uz manu un pārējo svētceļnieku sirdīm. Esmu bijusi lielos sarīkojumos, kuros gūto pozitīvo lādējumu drūzmas dēļ strauji nomaina negatīvais. Te apmeklētāju tūkstoši izklīda pavisam nemanāmi, labās emocijas ņemot līdzi.
Pati biju pāvesta svētības apgarota, to, sevišķi grūtajos dzīves brīžos, izjūtu vēl tagad. Toreiz pat necerēju, ka tā notiks. Mēs visi gaidījām parādāmies viņu tuvāk. Šķita nereāli pavirzīties uz pāvesta pusi. Tad notika brīnums. Mēs atradāmies vietā, kur nāca Jānis Pāvils II. Vispirms viņš noglāstīja roku priekšā stāvošajiem, tad es sajutu siltu, nomierinošu pieskārienu. Pacēlu galvu un ieraudzīju dzidri zilas acis. Mani pārņēma spējš saviļņojums, nespēju parunāt.
Sākās jaunas dienas – ar priekiem, steigu. Gads nomainīja gadu, bet vienreizējais notikums, kad pirmo reizi Latviju apciemoja Romas pāvests, no ļaužu atmiņām nav pazudis.
Jādomā arī par ko citu. Kāds krāšņums būs dienā, kad otrreiz uz šīs zemes nāks Kristus? Vai esmu tam gatava? Cik labi, ka ar Pestītāju var sarunāties tieši, bez starpniekiem, kā teica pāvests. Vēl tagad atceros viņa teikto: “Ja jūs Tēvam ko lūgsiet, viņš jums to dos manā vārdā.” Šo ceļamaizi es paņēmu līdzi no neaizmirstamās tikšanās ar pāvestu Jāni Pāvilu II.
Ļoti iespējams, tieši tas mani pamudināja pirms diviem gadiem iestāties Teoloģijas koledžā, lai līdzās laicīgajam varētu cilvēkiem sniegt garīgo mierinājumu.
