Runāt ir tikpat pierasts kā elpot, ēst, gulēt un domāt. Pateicoties valodai, mēs varam izteikt domas, uzturēt patīkamas savstarpējas attiecības, stāstīt par jūtām un fantāzijām…
Runāt ir tikpat pierasts kā elpot, ēst, gulēt un domāt. Pateicoties valodai, mēs varam izteikt domas, uzturēt patīkamas savstarpējas attiecības, stāstīt par jūtām un fantāzijām…
Valodu pasaule ir ārkārtīgi daudzveidīga. Ceļot pa to ir aizraujoši un interesanti. Šo ceļojumu varam veikt, lasot Jura Cibuļa grāmatu “Valodu brīnumainā pasaule”.
Grāmatas autoram pieder pasaulē plašākā ābeču kolekcija – aptuveni 3500 eksemplāru. Šī grāmata radusies tiešā saistībā ar ābeču krāšanu. Te autors atklāj lasītājam nezināmas ciltis un tautas, stāsta par to sadzīves un valodu problēmām, kuras reizēm ir gan kuriozas, gan traģiskas, jo katru gadu pasaulē izmirst vairākas tautas, neatgriezeniski izzūd daudzas valodas. Te uzzināsiet arī par valodu pasaules rekordiem, mākslīgajām, toņu un dzimumu valodām, sievasmātes un vīramātes valodām, žestu valodu, spoguļrakstu un ciparu rakstību, kā arī to, kā dzied gailis dažādās valodās. Grāmata būs interesanta visiem, kas interesējas par ģeogrāfiju, tautām, valodām.
Valoda nevar noteikt domāšanas veidu, bet tā ietekmē to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli, kā atceramies. Vieglāk ir atsaukt atmiņā lietas, notikumus, ja to apzīmēšanai ir savā valodā atrodami jau gatavi vārdi, izteicieni vai frāzes. Tomēr daudzās valodās nemaz nav latviešiem tik pierastu vārdu kā “lapa”, “sniegs”, “koks”…
Tasmānijas aborigēniem ir vārdi, ar kuriem apzīmē ikvienu eikaliptu vai akācijas varietāti, taču vārda “koks” nav. Zulusiem ir atsevišķi vārdi – sarkana govs, balta govs, brūna govs…, bet ne “govs” vispār. Sāmu valodās ir apmēram 400 vārdu ziemeļbrieža apzīmēšanai atkarībā no dzimuma, vecuma, krāsas, lieluma un tamlīdzīgi.
Eskimosiem nav vārda “sniegs”, toties ir kūstošais, krītošais, lidojošais, sapresētais, sniegs uz zemes un tamlīdzīgi. Uļču valodā nav vārdu, kas apzīmē jēdzienu “zagšana”, jo ir cita izpratne par īpašuma piederību – ja vajadzēs, paņemšu… Čukču valodā nav vārda “dievs” – vietējie iedzīvotāji zina par šamaņiem, gariem, burvestībām.
Ikvienā valodā var izteikt to, kas pateikts citā. Jaunam jēdzienam tiek meklēti savi apzīmējumi pašu valodā. Čukču valodā viņiem agrāk nepazīstamo kaķi nosauca “veiklais suns”, bet itelmeņu valodā logu – “caurums gaismai”.
Saskaņā ar ķīniešu tradicionālo topoloģiju pa kreisi atrodas austrumi, bet pa labi – rietumi.
Lasīt lielākā daļa iemācījās no grāmatas, uz kuras vāka, iespējams, bija liels, krāšņs gailis. Uz latgaļu ābeču vāka gailis gan nav bijis nekad; tas saistīts ar katolicismu.
Kā dzied latviešu gailis? Kikerigī, kikerigū, kukurugū. Bet citu tautu gaiļi? Izrādās, arī tiem ir atšķirīgas valodas. Angļu – kok-e-dūdl-dū (cock-a-doodle-doo), čehu – kīkīrīhī, dāņu – kokoriko, itāļu – čikiriči, japāņu – kokekokko, ķīniešu – vo-vo; o-o…
Ja latviešu suns rej – vau-vau, tad amerikāņu – bau-vau, angļu – bov-vov, čehu – haf, dāņu – vif vai vov-vov, franču – au-au, kirgīzu – ars-ars, lībiešu – ou-ou-ou, poļu – hau-hau, spāņu – guau-guau…
Interesanti gan, kas notiktu, ja angļu gaili vai suni atvestu uz Latviju, bet latviešu savukārt aizvestu uz Ķīnu? Vai katrs “runātu” citādāk?
