(Turpinās no 31.marta). Neesmu pat pārkāpusi bodes slieksnim, kad Kārlītis mani norīkoja: “Ielaid nu, meit, petreļļu, iedod naglas, pazvejo siļķes no mucas!” Šiverēšanās bija pamatīga.
(Turpinās no 31.marta)
“Neesmu pat pārkāpusi bodes slieksnim, kad Kārlītis mani norīkoja: “Ielaid nu, meit, petreļļu, iedod naglas, pazvejo siļķes no mucas!”
Šiverēšanās bija pamatīga. Kad pienenieki bija aizbraukuši, Kārlītis teica, lai nu es tagad tekot uz mājām, viņš varot tikt galā viens! Šo pazemojumu es trīs dienas izturēju. Ceturtajā dienā vadzis lūza – es uz bodi vairs negāju, jo mazā māsa vilka degumu un teica, ka es smirdot. Kā nu ne, es taču darbojos ar petroleju un siļķēm! Beigās arī pārējie par mani pasmaidīja, ka ātri beigusies mana darba sezona. Lai kaut kā mazinātu savus sirdēstus, aizskrēju pie Kārlīša pēc peļņas. Veikalā uz letes bleķa bundžās stāvēja karameles, bet plauktos – konfektes skaistos papīrīšos. Mani ieraudzīdams, Kārlītis sāka grabināties pa bleķa bundžām, lai man iebērtu karameles. To nu es nevarēju pieļaut. Paķēru tūti un pati aizskrēju aiz letes. To redzēdams, skopais vecpuisis novaidējās vien, jo es tūtā bāzu spožos papīros iesaiņotos “dāmu pirkstiņus”. Tās bija garas garšīgas konfektes, pildītas ar liķieri.
Netālu no bodes atradās pienotava. Tur darbs laikam ritēja labi, jo sagatavoto sviestu un sieru lika muciņās, lai vestu uz ārzemēm. Kā allaž, piedzīvojumi mani pavadīja ik uz soļa. Jauns puisis – Kroņu Jānis – bija sviesta meistars pienotavā, mājās mēs viņu saucām par sviesta Janci. Kādu dienu redzēju viņu stāvam uz platformas pienotavā, es klusiņām ielavījos iekšā, paņēmu ūdens šļūteni un uz muguras uzlaidu kārtīgu auksta ūdens dušu. Bet nebiju padomājusi par atkāpšanās ceļu! Pārsteigtais aiztaisīja durvis. Nelīdzēja manas vaimanas, spiedzieni un ķepurošanās – tiku iesviesta siera sūkalu kubulā. Maigi būtu teikt, ka tur nelāgi smaržoja, tur smirdēja briesmīgi!”
(Turpmāk – vēl)
