“Kopš bērnības gribēju būt mednieks. Šogad man ir 20 gadu stāžs. Gribētos vairāk iet medībās, bet trūkst laika.
“Kopš bērnības gribēju būt mednieks. Šogad man ir 20 gadu stāžs. Gribētos vairāk iet medībās, bet trūkst laika. Turklāt man ir vēl otrs vaļasprieks – distanču slēpošana. Tie paņem visu brīvo laiku,” atzīstas akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecības Mālupes iecirkņa vadītājs Ivars Fērmanis.
Ja viņam gadās dzirdēt, ka parādījies stirnāzis ar lieliem ragiem 8000 hektāru lielajā medību objektā, medību azarts dzen to atrast. Tam ir grūti piekļūt, jo mežs aizaudzis, čab un brīkšķ, kad tuvojas. “Nevaru ciest, ka preses izdevumos raksta “viņš nošāva…”. Tas nozīmētu pieiet pie aploka un nošaut vienu, otru, trešo zvēru. Es nevis šauju, bet medīju. Tas izsaka visu procesu, sākot ar medījuma atrašanu. Pašlaik jau sāku skatīties, kur varētu būt buks ar trofejas ragiem, tad sagaidīšu sezonas sākumu un medīšu tieši to. Līdz šim man nav laimējies tādu atrast,” skaidro I. Fērmanis. Viņš filmē nākamo medījumu, lai varētu to pamatīgi izpētīt. Pagājušā gada maijā Ivars ieraudzīja stirnu buku, kam augšanas procesā bija traumēti ragi, tāpēc tie veidojās savdabīgi, it kā būtu izauguši vairāki ragi. Mednieks to meklēja divas nedēļas, līdz atrada. “Medaļu par tādiem nevar dabūt, bet ir interesanti. Tagad dzīvnieku nomedīt nav problēmu. Var trāpīt no 200 metriem, tas nozīmē, ka stirna šāvienu pat nedzird. Protams, gadās “nopūdelēt”, bet tad ir jādomā, kāpēc,” spriež mednieks.
“Medī” ar fotoaparātu
Pēdējā Alūksnes rajona medību trofeju izstādē I.Fērmanis secināja, ka pēdējos gados Alūksnes pusē maz nomedīti aļņi ar trofeju ragiem. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar šo dzīvnieku populāciju. Alnis staigā lielus attālumus, tāpēc tā ir visu mednieku kolektīvu rūpe. Vajadzētu noskaidrot iemeslus un vienoties par tālāko rīcību. “Varbūt aļņu skaits Latvijā samazinās? Šo dzīvnieku populācijā, šķiet, ir jauno dzīvnieku pārsvars. Labākie ragi alnim ir astoņu, deviņu gadu vecumā, turklāt ne visiem,” vērtē vīrietis.
Ivars novērojis, ka staltbriežu skaits palielinās Mālupes un Jaunannas mežos. Pirmie četri brieži Jaunannas pusē apmetušies uz pastāvīgu dzīvi ap 1990.gadu.
“Pagājušajā gadā jau nomedīja zelta un bronzas ragu staltbriežus. Man ir lielākā daļa šajā reģionā nomedīto un atrasto staltbriežu ragu fotogrāfijas,” norāda I.Fērmanis. Trofeju izstādē pēc ragu formas un žuburu izvietojuma Ivars atpazina briežu bulli, kas pirms diviem gadiem bija nometis ragus Jaunannas pusē.
Prot nemanāmi pielavīties
Pavasaros uz ziemāju laukiem pulcējas stirnas. Tad Ivars filmē ar videokameru, lai redzētu, kurš buks ir perspektīvs medījums. Tas nozīmē, ka stirnām jāpiekļūst apmēram bises šāviena attālumā. “Man pagāja četri gadi, kamēr iemācījos pielavīties bukam. Meža zvēriem ir teicama dzirde un oža, tāpēc līdz sīkumiem ir jāzina viņu parašas, Jāiet, attēlojot dabiskas skaņas mežā,” atklāj mednieks.
Viņš nelabprāt dodas medībās agri no rīta. Tomēr medņu medībās ir jāiet agri, bet šī putna izbāzeņi Ivaram jau ir. Tagad viņš izvēlas filmēt medņus ar videokameru. Mēdz teikt, ka medni ir grūti nomedīt. I.Fērmanis apgalvo, ka ne. Medņu riesta laikā vienā dziedāšanas fāzē putns nedzird un neredz, tāpēc mednieks to izmanto, lai pielavītos līdz šāviena attālumam. Protams, ir jābūt uzmanīgam.
Lepojas ar vilku trofejām
“Esmu piedalījies vismaz 100 lūšu medībās, bet pats meža kaķi nomedīju tikai pēc 14 gadiem. Neveicās! Tā bija vienīgā reize, kad man lūsis bija pa šāvienam,” atzīst Ivars. Medaļas viņš ir saņēmis par vilku galvaskausiem. 1997.gadā Alūksnes apkārtnē bija daudz vilku. Vienu pelēci I.Fērmanis nomedīja Mālupes, divus – Jaunannas pagastā” Sarežģītākais ir vilku ielenkt, pārējais ir tehnika. Man ir veicies ar medību kolektīviem, tagad esmu “Pededzmalā”,” saka Ivars.
Pirms diviem gadiem Kalncempju pusē ziemoja lācis. Šoziem brūnais ķepainis piecelts no migas Bejas mežos. Šis dzīvnieks ir Latvijas Sarkanajā grāmatā, bet Igaunijā lāčus var medīt. I.Fērmanis ievērojis, ka no deviņdesmito gadu sākuma Jaunannas mežus katru pavasari pārstaigā lācis “Lācim ir ļoti liela teritorija. Iespējams, ka Jaunanna ir tās nomale. Pavasarī lācis staigā lielākus gabalus, jo viņam jāatgūst spēki pēc ziemošanas,” stāsta Ivars. Pats viņš lāci nav sastapis, bet viņa suns to rējis Liepnas mežos. Ejot uz cirsmu, mednieks pamanīja svaigas lāča pēdas. Suns bija jauns un azartisks, tāpēc uzreiz devās pa pēdām. Pēc dažām minūtēm atskanēja laikas rejas, acīmredzot suns aizdzina lāci, jo atgriezās apmierināts.
Suns ir uzticams palīgs
Bīstamas situācijas medībās var veidoties, ja dzīvnieku gadās tikai ievainot. Tad tas noteikti ir jāatrod, tāpēc ar suni dodas pa asins pēdām. “Reiz ievainota mežacūka man uzbruka. Šķiet izvērtēja, ka esmu mazāk bīstams kā suns. Tikai pusotra metra attālumā nācās nospiest bises mēlīti. Jāreaģē ir zibenīgi, jānovērtē situācija, turklāt ar acs kaktiņu jāredz, kur atrodas suns,” skaidro Ivars. Viņš atzīst, ka lielie meža kuiļi ir ārkārtīgi viltīgi. Tie izmanto nekaunīgas metodes, bīstamās situācijās pa priekšu bīda sivēnus un jaunākas cūkas. Līdzīgi rīkojas vecie un pieredzējušie aļņu un staltbriežu buļļi. Viņus nomedī, kad tie kļūst pārgudri – cenšas izlavīties pa it kā neiespējamām vietām un izrādās, ka tur mednieks ir priekšā.
“Man gadījies nepareizi audzināts suns, jo medībās iet tikai kopā ar mani. Līdz ar to biežāk iznāk būt dzinējam, bet nekas – man patīk. Tagad suns palicis vecs, tomēr mājās negrib palikt,” atzīst I.Fērmanis. Kamēr viņam nebija suņa, tikmēr šnepu un pīļu medības nepatika. Bez suņa nomedītos putnus bija grūti atrast. Toties meža cūku medībās sunim ir bīstams darbs. Ne velti saka, ka labi suņi ilgi nedzīvo. “Kad suns aprej mežacūku un pēkšņi iekaucas, paliek šķērma dūša. Manu laiku meža kuilis saplēsa, bet paldies Dievam suns atveseļojās,” atklāj mednieks. Tagad laikai ir 12 gadi, bet jaunu ņemt viņš nedomā. Sunim ir grūti dzīvot dzīvoklī, ar to ir jāauklējas vairāk nekā ar bērnu. “Šoziem varēja noskriet tikai vienu mastu, vairāk suns nespēj. Tomēr nevar neņemt līdzi medībās. Ja atstāj mājās, tad ir ļoti nelaimīgs un pārdzīvo,” secina Ivars.
Pēdējos trīs gadus viņš gūst arvien labākus panākumus mežu darbinieku meistarsacīkstēs ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Pēc 15 gadu pārtraukuma I.Fērmanis atsāka treniņus slēpošanā un šaušanā. Arvien mazāk laika paliek medībām, tomēr stirnu buka zelta ragus viņš nomedīs.
