Turpinās no 26.marta. “Manuprāt, laukos skolotāji bija cilvēcīgāki nekā pilsētā. Pilsētā mans tēvs tiktu aicināts uz skolu, bet šeit nekā.
Turpinās no 26.marta.
“Manuprāt, laukos skolotāji bija cilvēcīgāki nekā pilsētā. Pilsētā mans tēvs tiktu aicināts uz skolu, bet šeit nekā.
Kādā pēcpusdienā, visiem par pārsteigumu, skolas pārzinis Paulis Bratka atnāca pie mums uz mājām. Pārrunu laikā mani argumenti netika ņemti vērā, par galveno uzskatīja Ellu un manu putras bļodu.
Es tiku bargi sodīta, vismaz man toreiz tā likās. Veselu mēnesi nedrīkstēju sēdēt pie kopējā galda, tāpēc izpalika jaukās mācību stundas pēcpusdienās, jo pusdienot bija jāiet uz mājām. Man ļoti sāpēja sirds. Tā ziema lauku skolā palika man siltā atmiņā.
Pienāca vēl viens manu balto bērnu dienu pavasaris. Visi priecājāmies par jauko laiku, par pirmajām narcisēm puķu dārzā, par pirmo zāli pagalmā. Kādā dienā mans papiņš no otrā stāva man teica: “Nu nolauz, meitiņ, kādu puķīti un aiznes somu puikām.” Pārsimts metru no mūsu mājām uz Daiņu pusi atradās somu karavīru kapi ar baltu krustu un sētiņu apkārt. Valsts svētkos, pieminot kritušos, tur stāvēja aizsargi un mazpulcēni ar karogu. Jā, un arī skolēni tur bija. Tā toreiz audzināja dzimtenes mīlestību un tās vēsturi bez skaļiem vārdiem. Tie somu puiši, kuri bija apglabāti aiz sētiņas, bija nākuši mums palīgā atbrīvoties no lieliniekiem.
Skaista vasara bija – ar zilām debesīm un baltiem mākoņiem, ar varenu pērkonu un siltu lietu, kas deva veldzi tīrumiem un pļavām, arī mūsu pagalmam un puķēm. Tikai skumji, ka manu vienaudžu sabiedrība nebija tik liela kā gribētos. Mana mazā māsiņa “vīkstīja” lelles, bet lielā arvien tēloja “dāmu”. Mani galvenie pieturas punkti un spēļu vietas bija aptieka, veikals un pienotava, ko arī es laiku pa laikam pārmaiņus apmeklēju. Veikals piederēja Kārlim Dambem, gados pavecam vīram. Viņam veikalā darboties bija pagrūti, jo redzēdams, ka es mokos ar bezdarbību, viņš mani pierunāja iet palīgā. Ciema veikalu Kārlis atvēra, kad vajadzēja, arī agri rītos, kad garām brauca piena vedēji. Iepriekšējā vakarā jau jutos pārdevējas lomā, no skapja izņēmu savu labāko “štāti” un migdama domāju, kā es rītā grozīšos aiz letes. Agrāk kā parasti pienāca rīts. Bodei priekšā bija gara priekštelpa, kur kaktā stāvēja petrolejas muca, dažādi dzelži, naglas, bet tuvāk durvīm – siļķu muca.
Turpmāk vēl
