Turpinās no 24.marta. “Mājsaimnieces pulcējās “Daiņās”, tur notika pavāru kursi, kur mācījās ēdienu gatavošanas mākslu, konservēšanu, maizes cepšanu.
Turpinās no 24.marta.
“Mājsaimnieces pulcējās “Daiņās”, tur notika pavāru kursi, kur mācījās ēdienu gatavošanas mākslu, konservēšanu, maizes cepšanu.
Rīkoja arī loterijas, dažādas izlozes. Tika rīkoti labdarības sarīkojumi. Bija savs pūtēju orķestris un dubultkvartets, kuru vadīja rosīgais puisis Leons Ismaelis. Leons bija arī vijoles spēles virtuozs. Kad Leons apprecējās, viņu arvien turpināja lenkt skaistas meitenes. Viņa sievai Olgai tas ļoti nepatika. Matisenes ļaudīm bija arī savs teātris, kur aktrise allaž bija Olga, bet ikdienā viņa strādāja par kasieri pagasta mājā.
Mammai ļoti pie sirds gāja ēdienu gatavošana, arī mums bija jādarbojas līdzi. Es toreiz domāju, ka nekad saviem bērniem nelikšu ravēt garās cukurzirņu, raibo pupiņu vagas, kā toreiz māte lika man. Kad pienāca ogu laiks, bija jāiet uz cirsmu avenēs un zemenēs, bet tas nebija tik grūti. Kad rudenī agri rītos bija jāceļas un jau ar tumsu jābrauc uz purvu brūklenēs un dzērvenēs, tas bija grūti. Neviens neticēja, kad es vaimanāju, cik ļoti man sāpēja mugura. Toties sēņošana nebija tik apnicīga. Pie sēņu, gurķu un kāpostu sālīšanas mans paps vienmēr piedalījās. Tā pamazām radās cieņa pret sarūpēto.
Vienu ziemu mācījos Bejas skolā. Starp mums, skolēniem, valdīja ļoti liela draudzība. Acīmredzot tāpēc, ka viss bija kopējs, visu nedēļu bijām kopā un ēdām pie viena galda. Produktus katrs saimnieks kopgaldam uz skolu veda tādus, kādi tam bija, no tā arī gatavoja ēdienu. Arī es biju izlūgusies, lai ļauj ēst pie viena galda ar skolēniem. Vienreiz atgadījās ķibele. Vienā ēšanas laikā Sipuka Ella man kaut ko nešpetnu pateica. Es piesarku no apvainojuma, tad piecēlos, paņēmu savu zupas šķīvi un uzlēju viņai uz galvas. Kāds tracis sacēlās! Laikam jau pieklājīgie lauku bērni neko tādu nebija redzējuši un nekad neko tādu nebija atļāvušies. Cik ļoti man patika skolā, es katru dienu vakarpusēs paliku uz mācību stundām, kaut arī manas mājas atradās desmit minūšu gājiena attālumā. Ko iesākt tagad? Man teica, lai Ellu es nomazgāju. Nu nē! Paķēru mēteli un aizskrēju uz mājām. Mājās mammai pateicu, ka sāp vēders, un iekritu gultā.”
Turpmāk vēl.
