Balts sniegs un ledus kā zārka vāks sedz Gauju, kur nāves miegā dus vienaudžu nonāvētais pusaudzis. Kad saule izkausēs ziemu, iespējams, palu ūdeņi iznesīs virspusē zēna mirstīgās atliekas, bet noslēpums tā arī paliks dzelmē.
Balts sniegs un ledus kā zārka vāks sedz Gauju, kur nāves miegā dus vienaudžu nonāvētais pusaudzis. Kad saule izkausēs ziemu, iespējams, palu ūdeņi iznesīs virspusē zēna mirstīgās atliekas, bet noslēpums tā arī paliks dzelmē. Kāpēc? Par ko? Vai maz iespējams kāds iemesls, kura dēļ vajadzētu nogalināt?
Esmu dzirdējusi sakām, ka tas notika Valmierā, tāpēc mūs šis noziegums neskar. Tomēr arī te netrūkst gadījumu, kad tikai par mata tiesu izdevies izvairīties no traģēdijas. Kāds deviņus gadus vecs zēns žņaudzis un līdz asinīm sitis sešus gadus vecu puisēnu. Aizejot no mazgadīgā mājas, pusaudzis atstājis atvērtu gāzes plīts degli. Labi, ka zēns to pamanīja, jo nāves draudi varētu skart citus daudzstāvu mājas iedzīvotājus. Zinu nelielu pagasta pamatskolu, kur ne tikai vienaudži, bet arī skolotāji un bērnu vecāki baidās no pāris pusaudžu iespējamās agresijas. Viņi atzīst, ka no tiem iespējams sagaidīt visu, it sevišķi, ja gadītos sadusmot.
Būtu vērts atcerēties, ka nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, kad šausminājāmies par jauniešu vardarbību Amerikā un citur. Tagad uzzinām, ka Latvijā pusaudzis līdz nāvei sadur uz ceļa apturētā automašīnā braucošu sievieti vai nežēlīgi piekauj skolasbiedru. Turklāt nereti tā rīkojas normālās, nevis sociālā riska ģimenēs auguši pusaudži. Par ko tas liecina? Jā, datorspēles ietekmē, bet ne jau tieši. Tās nogalina jūtas. Tiesa, multiplikācijas filmas reizēm nav mazāk šaušalīgas, tomēr ne visi to skatītāji vēlas izmēģināt, kā tas ir – nogalināt. Var uztvert vardarbību kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, bet pavisam kaut kas cits ir būt gatavam uz rīcību, ārēju apstākļu ietekmē par noziedznieku var kļūt tikai uz to tendēts pusaudzis.
Manuprāt, ir tikai viena iespēja pretoties vardarbības vilnim – attīstīt jūtas. Modernais dzīves ritms mūs pieradinājis pie trauksmes. Tas nes līdzi paviršības postu, vienaldzību ne tikai pret apkārtējiem cilvēkiem, bet arī pret bērniem. Esmu redzējusi “normālus” vecākus, kas atviegloti nopūšas, kad mazie netraucē, jo vēro multiplikācijas supervaroņu asiņainās gaitas vai trenē reakciju datorspēles cīņās. Acīmredzot viņi nezina, ka var būt katastrofālas sekas, ja attīstās tikai zemākās, bet ne augstākās domāšanas prasmes. Vēl ļaunāk, ja izaug cilvēks “bez sirds”. Ārēji nekas neliecina par dzīvi jūtu badā, bet tas ir kā monstrs. Rakstnieku fantāzija aizsteigusies priekšā īstenībai, radot citplanētiešus jeb robotus bez sirds.
Drosme bez sirdsapziņas līdzīga mežonīgam zvēram, kas nezina žēluma, lai gan arī zvēriem ir savi likumi. Cilvēkiem ir sakāmvārds “Gulošam nesit!”, bet tieši vājākie kļūst par pusaudžu vardarbības upuriem. Viņi nedzird ne cita sāpju, ne dvēseles kliedzienu. To sadzird tikai tas, kam sirds spēj raudāt un smieties, just līdzi bēdās un priekos.
