“Jūs ziniet, kāpēc cilvēki raksta? Tāpēc, ka viņi nemīl daudz runāt, bet rakstot iespējams labāk izpausties,” sarunu sāk Andris Grīnbergs. Pseidonīma Akmentiņš izvēli viņš pamato, ka Latvijā esot ārkārtīgi daudz cilvēku ar uzvārdu Grīnbergs.
“Jūs ziniet, kāpēc cilvēki raksta? Tāpēc, ka viņi nemīl daudz runāt, bet rakstot iespējams labāk izpausties,” sarunu sāk Andris Grīnbergs. Pseidonīma Akmentiņš izvēli viņš pamato, ka Latvijā esot ārkārtīgi daudz cilvēku ar uzvārdu Grīnbergs.
Ārēji Andris atgādina vienu no trīs musketieriem, tikai bez platmales. Ik pa laikam viņš karo ar uzmācīgu matu šķipsnu, kas krīt pāri sejai, steidzīgi sakārto manuskriptu lapas, it kā kaut ko meklēdams, ielūkojas portatīvā datora ekrānā, pirms atbildēt uz jautājumiem, ļaujas īsam pārdomu mirklim.
“Vienmēr esmu gatavs runāt par pasaulīgām lietām,” Andris iesāk. “Domāju, ka rakstniecībai esmu pievērsies pēkšņi, bet izrādās, ka ar to nodarbojos 20 gadus. Šobrīd, vērtējot apjomu, uzskatu, ka rakstu maz, bet 2006.gadā esmu apņēmies pabeigt grāmatu “Parādā būšana”,” saka rakstnieks, nākotnē solot kļūt čaklāks. Viņš joko, ka rakstnieku dabā ieraudzīt esot grūti. “Tas ir labi, jo ar rakstniekiem mazāk jātiekas, lielā vairumā jālasa un jānotic viņu uzrakstītajam,” viņš piebilst.
Nav praktiski puiši
Andris uzskata, ka rakstnieki, arī viņš, dzīvo it kā savā pasaulē, tāpēc neesot īpaši praktiski puiši.
“Rakstnieki prot piemēroties apstākļiem. Man piecus gadus virtuvē pilēja krāns, tikai nesen to nomainīju. Vairs nepil. Arī pērno Ziemassvētku eglīti izmetu Jāņos. Tā bija iestādīta puķu podā, cerēju, ka to pavasarī pārstādīšu, bet podu ar kociņu izliku uz balkona un par to aizmirsu. Pienāca Jāņu dienas rīts, kas man šķita piemērots izmešanai,” viņš atceras.
“Ja kāds grasās kļūt par rakstnieku, vienmēr saku, lai to nedara. Lai raksta tikai tad, ja patiesi jūt, ka nevar to nedarīt, jo viss, ko tu apraksti, ir jāizdzīvo sevī. Šo padomu īpaši dodu meitenēm, kas man nes lasīt savus dzejoļus un prasa, kā tos vērtēju.
Rakstīšanai ir jālīdzinās ceļojumam, kurā ir grūti iet, bet visapkārt tik ārkārtīgi daudz skaista. Rakstīt – nozīmē ne tikai izpētīt apkārtējo pasauli, bet arī sevi. Piemēram, draugs tev vēstulē jautā, kā dzīvē iet, tu raksti viņam atbildi un, to darot, sāc domāt, jā, kā tad man patiesi iet? Es rakstu, lai iekšēji no kaut kā atbrīvotos.”
Pamatā – nejauši dzirdēts izteikums
Rakstniekam tuvs ir dzimtais Alsviķu pagasts un “Akmentiņu” mājas, mīļa Alūksne un Alūksnes kapusvētki, tāpēc stāstos ir daudz no pagastā un pilsētā redzētā un dzirdētā. Kā spožs dzīpars tajos ieaužas nejauši saklausīts izteikums, kas gandrīz vienmēr ir pamats jaunam prozas darbam. Andris lasa stāstu, kura pamatā ir māmuļas stāstītais par to, kā mazajā Alsviķu ciematiņā ieradušies vācieši un viņu – mazu meitēnu – uzsēdinātu uz motocikla benzīna bākas – vizinājuši pa ciemu. Spilgtais redzētā raksturojums un maza bērna izjūtas nevienu neatstāj vienaldzīgu. Jauna stāsta vērts esot Alūksnes kapos saklausītais izteikums: “Nelej, omīt, ūdeni uz kājām, garākas neizaugs!”
“Rīgā piedalījos prozas lasījumu vakaros. Seši rakstnieki lasa stāstus, 100 cilvēku klausās. Viņiem patīk. Man piedēvē, ka esmu dzejnieks, bet es tā nedomāju, jo apkārt ir tik daudz stāstu, ko gribas pastāstīt visiem. Piemēram, par to, ka pasaule bija vienotāka nekā šodien, kā tad, kad cilvēki sāka braukt kosmosā, mazā Alsviķu skoliņā puikas gatavoja raķešu modeļus. Vai var būt vēl labāka kopsakarība? Visi kopā. Vienā laikā. Latvijā mums ir viena problēma – mēs visur un vienmēr noliekam latiņu ar aprēķinu, lai to pārlēktu. Ja latiņa likta par zemu, ir viegli kļūt par labu rakstnieku vai labu citas profesijas pārstāvi, bet tā vienmēr jāliek augstāk, lai būtu pēc kā tiekties. Ja cilvēka mērķis ir kļūt par labāko akordeonistu ciemā, un viņš par tādu kļūst, tas nozīmē, ka tālāk nav kur tiekties.”
Mīl kārtīgi “izpurināt” lasītāju
“Man patīk kārtīgi “izpurināt” lasītāju, vispirms stāstot reālu notikumu, tad ar katru rindiņu viņu ievilinot notiekošajā, visbeidzot ļaujot katram palikt pie savas taisnības un pārliecības. Darbos nebaidos atklāt dažādus protesta veidus, kas izpaužas reālajā dzīvē, meklēju varoņu rīcības attaisnojumu. Esmu iecerējis mazas formas darbus apvienot gargabalos, lai cilvēkiem būtu ilgāk ko lasīt.”
Rakstot Andris “izgaršo” cilvēku attiecību ķīmiju. Viņam ir interesanti izsekot, cik vērta, gadiem ejot, ir, piemēram, māsu mīlestība un draugu attiecības.
“Mani interesē vienkārši un skaisti notikumi paralēli trakākiem gabaliem. Nebaidos no vienkārša naivisma ne prozā, ne dzejā, jo būtībā tas līdzinās pašapmānam. Naivismā ir daudz brīvas telpas. Manuprāt, rakstīšana ir salīdzināma ar peldēšanu. Tas ir jādara tad, kad to gribas.”
Dzejā interesē smalkumi
Andris uzskata, ka dzejoļi var būt kā formulas, kas veidojas līdzīgi elementiem Mendeļejeva tabulā. “Uzskata, ka dzejnieks dzeju rada lielās mokās, daudz cieš, ka tam tā jābūt, jo tikai ciešanās rodas kaut kas labs. Manuprāt, dzejoļus līdzīgi stāstiem var rakstīt par to, ko tu redzi un jūti. To pamatā var būt pat reālas informatīvas ziņas, tikai dzejniekam nav jākalpo dzejas formai. Tam var būt arī tikai trīs rindas. Kādreiz rakstniekam ar dzejas palīdzību bija jāaudzina jaunatne. Mēģināju to darīt, bet tad eksperimentējot mēdzu aizklīst neceļos, lai gan sākotnēji dzeju rakstīju atbilstoši klasiskās dzejas pamatprincipiem. Viens otrs bilda, ka tā ir pārāk klasiska jaunam cilvēkam. Nedomāju, ka visus dzejoļus nodrukāšu krājumā. Esmu sapratis, jo vairāk piedalos dzīvē, jo mazāk rakstu. Dzejnieks nevar līdzināties gleznotājam, kas apsēžas, paņem rokās otu un glezno. Ar dzejnieku ir citādāk.”
Arī ģitāra nav tā, ar kuru Andris gribētu uzstāties pārāk daudz, prieku viņš atrodot citur, tomēr nākotnē viņš cer, ka izdosies izdot divus mūzikas albumus. “Ģitāru es paņemu rokās vairāk paša priekam, lai pēc darba “pieslēgtos” mājas dzīvei. Dziesmu melodiju un tekstus rakstu vairāk sev, tomēr dažas kompozīcijas esmu nodevis atskaņošanai radio.”
Pēc tam, kad Andris līdz ar citiem kolēģiem beidzis strādāt pie reklāmām par iestāju Eiropas Savienībā, viņš ilgāku laiku neņēmis rokās mūzikas instrumentu. “Nespēju no visa atgūties. Savādi, bet mana ģitāra pati no sevis pārlūza uz pusēm. Tagad, kad tas viss aiz muguras, atkal sāku vingrināt pirkstus un dziedāt,” saka Andris.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Andris Akmentiņš (īstajā uzvārdā Andris Grīnbergs).
– Dzimis: Alūksnes rajona Alsviķu pagastā.
– Darbs: kopš 2001.gada strādā reklāmas aģentūrā “Beates ADM”, paralēli raksta prozu un dzeju, komponē dziesmas, raksta to tekstus.
– Literārās prēmijas: 1992.gadā – Klāva Elsberga dzejas balva, 1995.gadā – veicināšanas prēmija Raimonda Gerkena otrajā romānu konkursā, 2000.gadā – izdevniecības “Preses nams” prēmija.
– Piedalījies: ar dziesmu tekstiem – Baibas Kranātes soloprojektā “Ar vasaras krāsu uz spārniem”, Leļļu teātra izrādē “Zanzibāras lidojums”, Arņa Miltiņa uzvedumā bērniem “Ieskandini Rīgu” Rīgas astoņsimtgades svinībās.
– Literārie darbi: dzejoļu krājumi “Māja”, “Maigi gari rīti”, stāstu krājums “Siltāks kā asara”, kultūrvēsturisks stāsts bērniem “Trīs Brāļi”, latviskojis trīs grāmatas no sērijas “Vēsturiskās šausmenes” – “Negantie vikingi”, “Trūdošie romieši”, “Zemnieku viduslaiki”.
