62. Kur māsa ņēmusi tādu nekad agrāk nedzirdētu vārdu?
62.
Kur māsa ņēmusi tādu nekad agrāk nedzirdētu vārdu? “Alias” – vai tas nenozīmē – “cits, cita”? Vai tas būtu jāsaprot – cita bērns, un Ilga jau agrāk ir šo vārdu meitiņai piešķīrusi? Tad Linda ievēro kādu spožu krītošu zvaigzni, kas aiz sevis dabesīs uz īsu brīdi atstāj gaišu svītru. Šī zvaigzne taču pēc fizikas likumiem jau sen ir nodzisusi, bet gaisma līdz zemei ir atnākusi tikai tagad. Ceļš līdz Apsīšu namiņam nekad nav licies tik garš: viņa ir izdomājusi tik daudz un varbūt sapratusi dzīves būtību. Viss notiek likumsakarīgi, bet arī nejaušības spēlē savu lomu…
Pienākusi pie mājas, Linda pamana pie vārtiņiem sievietes stāvu, it kā sagumušu stāvu, kas, liekas, ir pilnīgi nekustīgs. Piegājusi tuvāk, viņa atpazīst Austru.
“Kas ir noticis?” Linda vaicā, “kāpēc tu te nakts vidū stāvi?”
Austra uzreiz neatbild, tikai ar izmisīgu žestu paceļ rokas pret Lindu un beidzot izdveš: “Zigurds ir pagalam! Es vairāk nevaru! Viņš nositās. Vakar. Es jau paredzēju, ka tā lēkšana ar busu pie laba gala nenovedīs…”
Linda, no dzirdētā apstulbusi, uzreiz nevar pateikt ne vārda. Viņa vada Austru iekšā. Tur viņa atkal sāk vaimanāt: “Nu man vairs nav neviena. Tikai Karlīne pēc viņa ir palikusi. Ak, nelaime, ak, posts! Kam man tas viss bija jāpiedzīvo?” Mātes izmisums ir bezgalīgs.
Tas nu ir noticis! Zigurds pats bija izvēlējies bezjēdzīgo narkomāna dzīvi. HIV un narkotikas – tā bija liktenīga kombinācija. Linda Austrai var tikai iedot nomierinošas zāles un dot pajumti, kamēr viņa spēs pieņemt notikušo. Linda uzzina, ka Zigurds bijis saistīts ar veikala aplaupīšanu un nosities, trakā ātrumā mūkot no policijas. Savā medicīnas māsas praksē ir nācies būt daudzu bēdu un lielu traģēdiju tuvumā, kad piederīgie ir kā nepieskaitāmi. Arī Austra ir sabrukusi zem pēkšņās bēdu nastas, rīkojas un kustas kā automāts. Viņa nespēj pieņemt notikušo, vaino sevi, ka nav izdarījusi dēla labā to, ko nemaz nespētu: atturēt no narkotiku lietošanas, vadīt viņu ar savu padomu. Linda saprot, ka galvenais ir ļaut visu sāpi izkliegt, izrunāt. Nekas vairs nav grozāms… Skarba, tomēr patiesība ir tas, ka Karlīnei tēva zaudējumu materiāli turpmāk kompensēs valsts.
Narkotiku atkarības pārņemtais un jau degradētais tēvs Karlīnei vairs nespēs būt par drošu ceļa spieķi dzīvē.
Arī pirms bērēm Apsīši uzņemas visas rūpes, jo Austrai nav radu, kas to varētu uzņemties. Pat māsa Helēna ir personīgās dzīves pārņemta un labi, ja varēšot pie zārka pastāvēt to īso bēru brīdi. Viņa bēres nepavisam nepanesot, vēl ilgi pēc tam naktīs murgojot. Uz Zigurda pavadīšanu Linda uzaicina “Zieduleju” jaunos saimniekus, kaimiņus un dažus bijušos aizgājēja draugus, kurus pazīst. Labi, ka tagad ir firmas, kas var veikt visus ar bērēm saistītos smagos darbus. Veronika pati piesakās apstāvētājas un mierinātājas misijai. Mazā Karlīne ar nāvi sastopas pirmo reizi savā mūžā. Viņa jau ir tik liela, ka tēva bēres uztver kā emocionālu, prātā paliekošu notikumu, kas bērna raksturā var ienest jaunas iezīmes. Redzot Austras lielās bēdas un asaras, dzirdot Veronikas mierinošo kapu runu, viņas mazā plauksta cieši apņem otrās vecāsmātes roku un, pēc nofotografēšanās pie Zigurda uzpušķotās kapa kopiņas, viņa visā savā bērna tiešumā kā visstiprākos mierinājuma vārdus Austrai izsaka savas bērna domas: “Vai tu man būsi man arī tētes vietā? Tev būs ar mani jāspēlējas un es vairāk neniķošos… sarunāts?” Austra pēc šiem mazmeitas vārdiem garīgi sapurinās, bēdu nasta viņai liekas uz pusi vieglāka. Viņa ir atklājusi, ka nav nemaz tik viena, kā vēl nesen likās. Apkārt ir cilvēki, kas viņu ir atbalstījuši šinī grūtajā brīdī, viņas pašas dzīve nebeidzas, un vēl ir viena maza roka, ko saņemt, kad liekas, ka pasaules smagums nospiedīs sirdi.
Aizdegtās kapu sveces rāmi deg, apkārt valda kapu miers, visi pavadītāji mēmā klusumā katrs domā savu domu, pēkšņi kāda vāverīte netālu no Zigurda kapa uzspurdz kokā kā piederīga šai vietai uz laiku laikiem, apliecinot, ka kapi nav tikai nāves un iznīcības vieta, bet dzīvā daba visapkārt ir kā sargs, kas mierina skumjās sirdis. Īpašu noskaņojumu vāveres bērns rada Karlīnei, kas tūliņ to nosauc par tēta vāverīti.
