Vai tiešām esmu tik veca, gadu riņķus grūti saskaitīt. Šāgada lielā vētra galotni nolauza, tagad var redzēt, cik bojāta esmu bijusi.
Vai tiešām esmu tik veca, gadu riņķus grūti saskaitīt. Šāgada lielā vētra galotni nolauza, tagad var redzēt, cik bojāta esmu bijusi.
Kas mani dēstīja, vai kalējs Jānis, kurš dzīvoja mazā būdiņā, un viņam piederēja smēdīte? Kādēļ šinī vietā, ceļu krustcelēs no Alūksnes, no Zeltiņiem uz Čonkām, uz Ilzenes muižu, uz Trapenes pusi, uz Ādamu? Tāda pat māsa auga ceļam otrā pusē, rādot virzienu uz Ilzenes muižu, bet tā, ceļu paplašinot, traucēja.
Pats svarīgākais – šajā ceļu krustā atradās krogs. Atpūtas vieta tālam un tuvam ceļiniekam. Lai droši varētu turpināt ceļu, ratiem un zirgam jābūt kārtībā, tad ceļu policija par to vēl nerūpējās.
Dažādi bija krogus saimnieki un apmeklētāji, ēka gāja no rokas rokā. Eduards Pētersons īsu laiku saimniekojis, pēc tam viņu nomainīja Bērziņš. Pētersons krogus izkārtni, projām ejot, paņēmis piemiņai līdzi, tas līgumā nebijis rakstīts. Pēc tam viņi tiesājās, iznākums no atmiņas izdzisis.
Kad biju pusaudze, puskilometru garajā ceļa posmā uz Čonkām bija pieci tilti, tagad ir tikai viens. Daudzu gadu gaitā notika lielas pārmaiņas, no kalna uz leju vagonetēs pa sliedēm veda zemi uzbērumam. Uz leju vagonete pati skrēja, atpakaļ vilka zirgi, puikām bija laba peļņas vieta. Kara vēji pāri pūta, nenolūzu, nebiju bojāta serdē. Varu jau arī atstāt sardzes vietu, labu ceļu novēlot, pagriezienā daba rūpējās par jauno audzi. Otrajā pusē dīķis, tur tagad saimnieko dabas draugs bebrs, agrāk viņam garšoja apses, tagad nesmādē bērzus, acīmredzot viņam tālejoši plāni.
Teika stāsta, ka ceļa vietā bijis ezeriņš, kurš pēkšņi vienā naktī pazudis. Rītā sievas un vīri grozos lasījuši zivis. Cik labi senos laikos bijis – ezeri radušies un zuduši, tikai mūsdienās nekas interesants nenotiek.
Pa ceļu uz Ontu lopu pusmuižu ne visai bieži brauca barona kariete. Ontos trijās lielās mājās dzīvoja kalpi, saglabājusies vairs tikai 1865.gadā celtā ēka, šeit arī pirmā bērnu mācīšana notika. Vienā istabā mita četras ģimenes. Ēkā četras istabas un divas virtuves. “Ozolleju” mājai vairs tikai dziļie pamati redzami. Šo māju īpašumā saņēma Mangusts Grāvis kā divu karu veterāns un invalīds.
“Strēlniekos” saimniekoja Adolfs Ermiks. Kas tik lielus akmeņus spēja vest un celt, vai tie no akmens laikmeta šeit bijuši? “Strēlnieku” mājā vairs tikai divi ozoli stāsta par pagātni. Pati māja meliorācijas rezultātā zemē ielīda.
“Ontu” mājas saglabājušās, no muižas tās atpirka Sīmanis Pētersons. Sīmanis mājas varējis uzreiz izmaksāt, viņa dzīvesvieta bija “Mežslokās” nomātā zemē, kalpu būdiņā. Viņš pie turības tika, uzpērkot linus un vedot uz dzelzceļa staciju. Varēja katram bērnam atstāt zelta pieclatnieku, lai nekad sētā netrūktu malkas. Brāļi dzīvoja nesaticīgi. No muižas māsa pa Lapsu pakalni pāri upei steidzās brāļus mierināt, kad bija saplēsušies. Tā “Ontos” zuda darba tikums, tagad šeit saimnieko Gastona Jaškova dzimta, poļu meitene ar savu strādīgumu iedzīvojās Ilzenē.
Lopu muižiņā kalpa gaitas vadīja Naumu dzimta, pēc tam viņi Kārklupē, plēšot kārklu līdumus, iekopa saimniecību.
No lopu mītnes pāri palicis tikai akmeņu krāvums. Ūdeni pumpēja no upes ar zirgiem, kā tas praktiski notika, ir mīkla. Vārtiņu Drosma jaunībā kaut kas no ūdens ierīcēm vēl bija redzams.
Lai īpašumus karietē varētu apraudzīt, kā vēlējusies baronese, kalpi un nomnieki raka grāvjus, veidoja ceļu, kam palicis nosaukums – Raktais ceļš. Grāvji vēl tagad redzami, uz ceļa koki nav saauguši vēl joprojām.
Varbūt dzīvē nemaz tik skumji nebija, jo arī tad ļaudis prata priecāties, bija lielas dzimtas.
