Alūksnietis Guntars Krīgers ir pirmais “Misters Alūksne”, nekas nespēs to mainīt. Liekas, ar to pietiktu, bet viņš iekļuva arī Latvijas konkursa finālā. Tagad atpakaļceļa vairs nav. Jāiet līdz galam, ticot sev un nešauboties.
Alūksnietis Guntars Krīgers ir pirmais “Misters Alūksne”, nekas nespēs to mainīt. Liekas, ar to pietiktu, bet viņš iekļuva arī Latvijas konkursa finālā. Tagad atpakaļceļa vairs nav. Jāiet līdz galam, ticot sev un nešauboties.
Marta beigās Rīgā tiksies visi finālisti, lai gatavotos pēdējam – izšķirošajam – etapam konkursā. Tas paredzēts Francijā.
Pirmajā sarunā ar jauniešiem, kas bija pieteikušies konkursam Alūksnē, Guntars bija vismazāk pārliecināts par sevi. Varbūt tas bija stimuls strādāt un kļūt labākajam. Jā, būtiski ir auguma parametri un izskats, bet grūti salīdzināt Guntaru tagad un pirms konkursa. Nodarbībās veido stāju, gaitu un runas mākslu, tomēr sevi nevar redzēt no malas.
“No rīta aizeju uz skolu, vakarā tikai pēc pulksten 21.00 tieku mājās. Tad neko vairs negribas darīt. Daži uzskata, ka esmu kļuvis iedomīgs un saslimis ar zvaigžņu slimību. Man par to jāsmejas, esmu tāds pats kā agrāk. Tiesa, ir izdevies mazināt kompleksus un iegūt lielāku pašapziņu,” viņš atzīst.
Ir piepildījusies vēlēšanās
Pirms pusfināla Guntaram likās, ka netiks tālāk, bet radās nojauta, ka varētu iekļūt finālā.
“Priecīgo vēsti uzzināju mājās, skatoties televīzijas raidījuma ierakstu. Protams, bija patīkami. Uzreiz saņēmu apsveikumus. Daudzi zvanīja un sūtīja īsziņas. Piepildījusies mana vēlēšanās, tāpēc tagad centīšos labāk sevi parādīt. Televīzijas pārraidē redzēju kļūdas, centīšos tās neatkārtot,” atzīst Guntars. Viņš baidās cerēt uz titulu “Misters Latvija”, bet par to priecātos ne mazāk. Draugs Andris vērtē, ka Guntars ir malacis. Viņš pieļauj, ka nezinātājam puisis var likties lepns, bet jāsaprot, ka Guntars ir ļoti aizņemts. Abi kopā esot “nepārspējams duets” ar labu humora izjūtu, smīdinot citus ar pašu izdomātiem jokiem. “Draudzība starp puišiem ir ciešāka,” uzskata Guntars.
“Mis Alūksne” un partnere pusfinālā Ilze Mālendere piebilst, ka viņa bijusi pārliecināta par Guntara veiksmi. Ilze uzskata, ka puse puišu uzreiz “atkrita” nepietiekama garuma dēļ. Finālā alūksnietim būšot tikpat lielas izredzes uzvarēt. Tiesa, blakus vairs nebūs Ilze, bet iepazīti ir citi finālisti.
“Man šķiet, viņš ir viens no labākajiem. Protams, man arī gribējās tikt finālā, bet sapratu, ka tas nenotiks. Biju jaunākā dalībniece, man ir tikai 17 gadu. Gandrīz visas pārējās pretendentes ir mācījušās modeļu skolā vai piedalījušās reklāmas veidošanā,” spriež Ilze.
Viņa nejūtas apbēdināta, jo nebija sev izvirzījusi mērķi uzvarēt. Turklāt ir apliecinājusi savas spējas, iegūts “Mis Alūksne” kronis, un tas nav maz.
Nav ne viegli, ne vienkārši
Jaunietis nezina, kas ir noteicošais konkursa vērtējumā. Trenažieru zālē var mainīt auguma proporcijas, solārijā iegūt iedegumu, ar kosmētikas palīdzību uzlabot sejas vaibstus, izveidot atbilstošu matu sakārtojumu, iemācīties staigāt pa “mēli”, tomēr ne mazāk būtiski ir katra dabiskie parametri. “Pusfināla pirmajā dienā vērtēja dalībniekus, gatavojāmies trim iznācieniem. Vismaz divas stundas vajadzēja stāvēt peldkostīmos, kamēr žūrija visus pamatīgi izpētīja. Meitenes izspruka ātrāk. Līdz pulksten 24.00 mēģinājām defilē. Nākamajā rītā atkal bija jābūt kājās, tāpēc maz laika bija gulēšanai un ēšanai,” stāsta Guntars. Viņš pieļauj, ka nogurums un uztraukums ietekmēja.
Pusfināla šovā piecpadsmit pāri izgāja uz “mēles” kronēšanas tērpos, veikala “Rezerve” ikdienas tērpos un sporta tērpos ar “Mis Latvija” T -krekliem. “Pasākums bija paredzēts skatītājiem, bet to filmēja arī televīzija, tāpēc mums vajadzēja skatīties kamerās, nevis zālē uz cilvēkiem. Man patika, ka nejuta savstarpēju konkurenci. Cits citam palīdzējām, uzmundrinājām. Esam ieguvuši daudz jaunu draugu,” atzīst Guntars.
Plāno studēt augstskolā
Vajadzēs beigt Alūksnes vidusskolu, tāpēc Guntars cer, ka gatavošanās konkursa finālam netraucēs kārtot eksāmenus. “Ja tieku par misteru, tad nākotnes plāni var mainīties. Biju domājis studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet tagad šaubos. Iespējams, ka labāk izvēlēties ekonomikas studijas,” spriež viņš.
Būdams sākumskolas skolnieks, puisis aktīvi nodarbojās ar sportu. Pagalmā bija gan futbola uzbrucējs, gan vārtsargs. Tagad labprāt trenētos volejbola spēlē, bet Alūksnē tādu iespēju nav. “Martā vidusskolēni dosies uz izstādi “Skola 2005″. Tur iegūšu vispusīgu informāciju un varēšu izšķirties, studēt Sporta pedagoģijas akadēmijā vai Baltijas Krievu institūtā,” domā G.Krīgers.
Viņš bažījas, ka vidusskolas beigšanas eksāmenos grūtības var radīt algebra un ķīmija. Krievu valodā nav pietiekami liels vārdu krājums, lai varētu brīvi izteikties. Grandiozu nākotnes plānu Guntaram nav. Galvenais, lai būtu labs darbs ar pietiekamu algu, ģimene un bērni. Vai atgriezīsies Alūksnē, pagaidām viņš nevar pateikt. Viņam tā šķiet pati skaistākā pilsēta.
Guntars atzīst, ka bērnībā nebija paipuisītis. Lielāko nedarbu zēns pastrādāja laukos. Kopā ar kaimiņu vienaudžiem aizdedzināja salmus, bet liesmas pārsviedās uz siena gubu. Izsauca ugunsdzēsējus, un Guntaram neviens galvu neglaudīja.
