Uz redakciju bija atnākusi kāda pagasta iedzīvotāja. Stāstīja par sevi un par to, cik ļoti cieš no cilvēku aizspriedumiem.
Uz redakciju bija atnākusi kāda pagasta iedzīvotāja. Stāstīja par sevi un par to, cik ļoti cieš no cilvēku aizspriedumiem. “Iznāk, ka citu uzspiestais viedoklis par mani ir dzīvotspējīgāks nekā es pati. Manī neviens neklausās!” viņa bija sašutusi. Sieviete aizspriedumus par sevi salīdzināja ar trako kreklu, kas uzvilkts mugurā pret cilvēka paša gribu. Un nu ir jādzīvo šajā “citā realitātē”, kuru nejūtas veidojusi pati. Ko lai saka, ja atlaiž no darba un to pamato ar nevalodām par darbiniecei it kā piemītošo slimību?! Turklāt atlaišana no darba ir tikpat nelikumīga kā pieņemšana, jo oficiāli darba attiecības nemaz nebija noformētas! Tā ir lauku dzīves realitāte, smejies vai raudi.
Ja labi padomā, mēs katrs esam aizspriedumu, gatavu priekšstatu varā. Tā ir vieglāk dzīvot. Pašam nav jādomā, nav jājūt, nav pat jādzīvo pašam sava dzīve, jo viss – kā just, domāt un kā dzīvot – jau ir pateikts priekšā. Līdzko ir nobīde no normas, tā esi ļaužu valodās, aprunāšanā, saņem nosodījumu. Pēc tam seko izstumšana. Citādam būt ir grūti. Citādos uzskata par trakajiem vai par liekēžiem. Ja tāds citādais raksta redakcijai, atnāk pie žurnālista vai aicina pie sevis mājās un top publikācija avīzē, tad… lasītāji to uztver dažādi. Vieni, kas ir demokrātiski noskaņoti, lasa ar interesi un aizdomājas par citādību domās, izpausmēs, pārskata savu attieksmi, citi ir sašutuši, pat naidīgi vai tieši otrādi – izsaka nožēlu.
Nesen redakcijā saņēmām kādu vēstuli, kurā sūdzējās par deputātu. Viņš nekur nestrādājot, tāpēc atliekot laiks aktīvi darboties kā deputātam, kontrolēt pašvaldību, tās iestādes un… kasīties. Kāds sakars ar to, ka šis cilvēks nekur nestrādā? Acīmredzot tāda ir viņa izvēle, jo neredz sev citu iespēju. Turklāt, ja cilvēks spēj izgrozīties tā, lai būtu paēdis pats un ģimene, lai netrūktu jumta virs galvas un cita visnepieciešamākā, lai viņam veicas! Mēs taču, kā zināms, dzīvojam sabiedrībā, kur ikvienam ir brīvība izvēlēties. Nekur nav teikts, ka ir obligāti jāstrādā. Kapitālisma apstākļi pieļauj daudz lielāku personisko brīvību, nekā tas bija sociālismā. Ja savos priekšstatos netiekam līdzi laikam, tā jau ir katra paša problēma. Turklāt šodien visiem nemaz nepietiek darba piedāvājuma. Sevišķi jau laukos, kur darba piedāvājums aprobežojas ar kokzāģētavām, veikaliem un šuveju darbnīcām. Ir, protams, skolas, pašvaldības, bet tur darba vietu skaits ir ierobežots. Arī uzņēmējs vai individuālā darba veicējs spēj būt ne katrs no mums.
Secinājums? Neļausimies aizspriedumiem un pieņemsim, ka ikviens esam tiesīgs dzīvot, just un domāt tā, kā vēlamies. Tad zudīs purva sajūta, kas reizēm tik nelāgi pārņem, klausoties kārtējas klačas citam par citu vai, nedod Dievs, par sevi pašu.
