Ir pagājuši apmēram deviņi mēneši, kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā un varbūt cenšamies domāt eiropeiski.
Ir pagājuši apmēram deviņi mēneši, kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā un varbūt cenšamies domāt eiropeiski. Gluži kā pēc nepacietīga mazuļa gaidīšanas laika lūkojam, kas tad reāli ir mainījies mūsu dzīvē – vai likumdošana kļuvusi sakārtotāka un naudas maks biezāks? Daudzi noteikti sacītu, ka īpašas pārmaiņas tomēr nav notikušas. Vai tās bija gaidītas – droši vien, jo cilvēkam patīk dzīvot ar cerību un pārliecību, ka kādreiz varbūt būs labāk. Lauksaimnieki spriež, ka tagad ir laiks, kad ir jāprot paņemt naudu no Eiropas, lai gan tas nozīmē garu procesu – lēnām un nogurdinoši iziet cauri daudzajiem birokrātiskā aparāta labirintiem. Tomēr prakse pierāda, ka Eiropas likumi visās jomās nedarbojas. Cietējs ir vienkāršais iedzīvotājs, gaidot likumu spēkā esamību arī Latvijā, kamēr tie, mapēs salikti, riņķo pa Eiropas institūciju kabinetiem.
Nesen veikts pētījums, kādas problēmas Eiropas valstu iedzīvotāji nosauc par aktuālākajām. Latvijas iedzīvotāji min trīs – inflāciju, bezdarbu un veselības aizsardzību. To norāda 45 procenti aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, bet kaimiņi – igauņi un lietuvieši – šajā ziņā nav tik satraukti. Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, bezdarba problēma citu Eiropas valstu iedzīvotājiem šķiet daudz aktuālāka nekā latviešiem, jo procentuālā atšķirība ir 46 pret 33.
Ik pēc laika uzzinām par jaunām programmām, ko piedāvā valsts nodarbinātības veicināšanā, cīņā pret nabadzību un vienlīdzīgu iespēju veicināšanā. Reformas darba tirgū it kā ir uzsāktas, lai cilvēkiem būtu darbavietas, lai viņi nejustos neaizsargāti un saņemtu sociālās garantijas. To visu, protams, galvenokārt var attiecināt uz dzīvi pilsētā, bet ko darīt tiem, kas dzīvo laukos? Un tā nav maza daļa darbspējīgo iedzīvotāju vecumā. Vai tuvākajā nākotnē laukos radīsies jaunas darbavietas, izņemot pagasta padomi, skolu, bibliotēku un kultūras namu? Un vēl, protams, kādu gateri, kuros, kā zināms, arī bieži vien nav kas strādā zemās samaksas un alkoholisma dēļ. Parasti šādā gadījumā cilvēkiem saka, lai beidz gausties, meklē citu risinājumu un kaut ko maina savā dzīvē – pārceļas no laukiem uz pilsētu vai no mazpilsētas dodas uz lielpilsētu. Galvenais ir jautājums, vai cilvēks to vispār vēlas darīt?
Patīkami, ka īpaši tiek domāts arī par sieviešu integrēšanu darba tirgū. No speciālas programmas finansējuma tam šogad tērēs apmēram vienu miljonu latu. Tikai žēl, ka projekta aktivitātes kārtējo reizi īstenos lielu pilsētu pašvaldībās, bet mazās būs apdalītas, līdz ar to arī sievietes šajās pilsētās. Mierina tas, ka, iespējams, daļēji iesīkstējuši stereotipi par sieviešu un vīriešu līdztiesību un diskriminācija tiks grauti.
