Dzīvi nevar iepriekš projektēt, paredzot vietu darbam, atpūtai, pašizglītībai, mājas aprūpei un bērnu audzināšanai. Tomēr cilvēkam tāpat kā celtnei ir svarīgi, cik stipri un droši ir pamati.
Dzīvi nevar iepriekš projektēt, paredzot vietu darbam, atpūtai, pašizglītībai, mājas aprūpei un bērnu audzināšanai. Tomēr cilvēkam tāpat kā celtnei ir svarīgi, cik stipri un droši ir pamati.
Alūksnes pilsētas galvenā arhitekte Anita Šteinerte ir pateicīga vecākiem, kas devuši ievirzi dzīves ceļa izvēlei.
– Bieži vien cilvēki aizraujas ar sīkumiem un neredz kopsakarības. Arhitekta izglītība attīsta telpisko domāšanu, bet tai ir jābūt. Vecāki mani aizveda uz Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, tāpēc kopš bērnības krāsu smarža sagādā baudu. Tiesa, pēc skolas desmit gadus nebiju otu rokās ņēmusi. Vēlme gleznot rodas periodiski, bet bieži trūkst laika. Laikam vēl nav pienācis īstais brīdis izteikt sevi krāsās.
Man vissvarīgākā ir ģimene: dēls Matīss, vīrs Monvīds, māte un brālis. Viss pārējais ir “pupu mizas”. Laikam esmu mājas cilvēks. Pat jaunībā nesapratu, kāpēc citiem ir garlaicīgi. Man vienmēr atrodas, ko darīt. Patīk būt dabā. Tad esmu viena, nekas netraucē. Esmu mēģinājusi gleznot portretus, bet tiem esmu par vāju. Uzskatu, ka neesmu pietiekami talantīga, lai gleznotu nopietni. Ir jābūt atšķirīgai domu un jūtu pasaulei, lai būtu, ko teikt citiem. Īstam māksliniekam ir jābūt gana daudz dullumam. Man tā ir par maz.
– Vai tāpēc izvēle bija par labu arhitektūrai? Pēc studijām nosūtīja vai pati gribējāt strādāt Alūksnē?
– Studiju laikā mums teica, ka arhitekts ir cilvēks, kam ir telpiska domāšana. Ja projekta pasūtītājam tās nav, tad arhitekts kļūst par trešo tēva dēlu jeb muļķīti. Būvinženieris matemātiski pierādīs, ka sija neturēs smaguma slodzi. Es varu tikai pateikt, ka tas neizskatīsies labi, neiekļausies apkārtējā vidē. Tas nav arguments, ar kuru rēķinās. Alūksnē cenšamies neļaut izlikt bezgaumīgas reklāmas, bet iestāstīt ir grūti.
Kad studēju, vecāki no Rīgas pārcēlās uz Ogri, tāpēc man bija jābraukā. Nolēmu, ka uz darbavietu noteikti iešu kājām, nevis braukšu, man bija žēl elektriskajā vilcienā un autobusā nelietderīgi pavadītā laika – gandrīz četras stundas dienā. Pēc augstskolas beigšanas varēju izvēlēties Madonu, bet turp doties vēlējās citi. Man tas nelikās tik būtiski, tāpēc atbraucu uz Alūksni. Tagad visu pārdomājot, secinu, ka ir piepildījusies mana bērnības vīzija. Dzīvojot Pārdaugavā, sapņoju, cik labi būtu laukos. Un kur esmu nonākusi? Alsviķu pagasta “Imantos”, kur apkārt ir mežs.
– Šogad apritēs gadsimta ceturksnis, kopš strādājat Alūksnē. Droši vien, ejot pa pilsētu, redzat celtnes un vietas, kur ir kāda daļa no arhitektes Anitas darba.
– Kaut kas jau ir. Gandarījums man bija, kad izdevās apturēt vēlmi “Lattelekom” sakaru torni būvēt pilsētas centrā. Mani veda uz Krāslavu, lai redzu, cik skaisti tas izskatās tur. Tas bija šausmīgs! Sagatavoju skices, kā tornis varētu izskatīties Alūksnē no dažādām pusēm. Tās bija izvietotas publiskai apskatei. Toreizējais domes priekšsēdētājs atbalstīja ieceri, ka piemērota vieta tornim ir centrā, tāpēc domāju, ka nevarēšu pierādīt pretējo. Tomēr deputāti balsoja pret. Prieks, ka nesamērīgi augstā celtne nebojā Alūksnes centra apbūvi, kas ir pilsētbūvniecības piemineklis.
Deviņdesmitajos gados sākusies ekonomiskā krīze atkāpjas ļoti gausi, tāpēc jaunas ēkas tikpat kā nebūvē. Šajos gados esmu apmeklējusi neskaitāmus kursus, lai atrastu papildu nodarbošanos un iespēju pelnīt. Sākusies ražošanas objektu un sabiedrisko ēku rekonstrukcija, bet pērn ekspluatācijā nodeva divas privātās mājas, vienu māju sāka celt padomju varas gados.
– Dēls Matīss studē arhitektūru, tātad būs darba turpinātājs. Vai tā ir mātes ietekme?
– Droši vien kaut kas ir, bet es pati biju pārsteigta par viņa izvēli. Kad pirms gada viņš man pavēstīja savu lēmumu, es gandrīz apkritu. Nekad neesmu teikusi, ko vajadzētu vai nevajadzētu mācīties. Katram pašam ir jāizvēlas. Matīsam interešu diapazons ir ļoti plašs, sākot no teātra un beidzot ar ķīmiju. Tikpat labi panākumi bija fizikā un latviešu valodā. Turklāt, ģimnāziju beidzot, vidējā atzīme – 8,8. Dokumentus viņš bija iesniedzis vairākās augstskolās ar vēlmi apgūt ķīmijas, civilās celtniecības vai arhitekta specialitāti. Iespējams, ka tas ir liktenis. Domāju, ka par to jāsaka paldies Alūksnes mākslas skolas pedagogiem, kas attīstīja Matīsa spējas un ļāva iestājeksāmenā saņemt 9 balles.
– Vai daudzpusība nav mantota no vecākiem?
– Varbūt. Vectēvs bija ērģelnieks un kora diriģents baznīcā. Ar kori piedalījās pēckara dziesmu svētkos, tur ieguva godalgotu vietu. Man ir zilonis uz ausīm uzkāpis, tomēr kaut ko viņš ir atstājis arī mazmeitai. Vectēvs bija sācis būvēt māju Ilūkstē, un tai izvēlējies projektu, kādu nekur nebiju redzējusi. Milzīga guļbūves māja, kurai jumta kore ir pretējā virzienā, tomēr tā ir proporcionāla un labi izskatās.
– Kas pašlaik liekas svarīgi?
– Nepazaudēt sevi šajā jūklī, savu “es” un mugurkaulu. Vieglāk ir “dziedāt” kādam līdzi. Reizēm nostāties pretī ir smagi, bet pēc tam izrādās, ka tā ir pareizākā pozīcija. Pati neesmu bijusi un nevēlos iesaistīties politikā, bet pagājušajās vēlēšanās startēja vīrs. Tagad viņš ir atradis labāku nodarbošanos – audzē un apmāca medību suņus, tāpēc jūtas daudz apmierinātāks.
– Vai kādreiz loterijā ir izvilkta laimīgā loze?
– Nē, nekad. No gaisa nekas nav nokritis, zinu, ka man viss ir jāpērk, turklāt parasti pērku dārgāk. Nezinu, kāpēc tā iznāk. Man ir laimējies ar vecākiem. Citam varbūt nav pat tik daudz. Neviens man nevar atņemt to, ko viņi ir atstājuši. Tās nav materiālas, bet garīgas vērtības. Visaugstāk cilvēkos vērtēju godīgumu. Esmu ar mieru kaut ko dot no sevis citiem, ja pret mani izturas godīgi, necenšas izmantot.
– Kad un kā top karikatūras?
– Ja uz kādu gadās sadusmoties Rīgā, pietiek iekāpt pārpildītā trolejbusā, lai dusmas pārietu. Viens parūc uz otru, tas atkal uz citu, tā notiek ķēdes reakcija starp svešiem. Alūksnē visi ir pazīstami, tāpēc nevar izlādēties. Kad esmu dusmīga, dodos uz parku gleznot. Enerģiski strādāju ar otu, un reizēm izdodas labs darbs. Man tas patīk. Normālā noskaņā gleznojot, pievērš uzmanību sīkumiem, bet dusmās krāsu liek lieliem triepieniem. Tajos izpaužas spēks.
Citreiz zīmēju karikatūras. Kāpēc teikt kādam nepatīkamus vārdus un bojāt sev nervus? Es labāk uzzīmēju šo cilvēku karikatūrā. Pirmo karikatūru uzgleznoju. Tajā attēlots pūķis ar trim galvām. Tās ir “manas draudzenes”, kam bija maza izglītība, bet liela vara. Tādiem cilvēkiem ir mazvērtības komplekss, tāpēc tiranizē padotos. Tā ir maza atriebība ar ironisku skatu. Domāju, ka karikatūristiem ir šausmīga dzīve, jo viņus necieš vai baidās.
– Kā pati izturaties pret kritiku?
– Mani tā tracina tāpat kā visus. Ja kritika ir pamatota, tad pārdomāju un mēģinu nākamajā reizē tādas kļūdas nepieļaut. Pret nepamatotu aizrādījumu esmu neiecietīga.
– Kādi vēl ir vaļasprieki?
– Kādreiz audu. Droši vien pie aušanas atgriezīšos, kad būs vairāk laika. Gadu mijā mājās pārvedu zirgu. Tas ir mans psihoterapeits. Izlasīju pieredzējuša zirgkopja grāmatā, ka zirgs ir gudrs dzīvnieks ar piecgadīga bērna intelektu. Viņu nedrīkst nepamatoti aizvainot. Tiesa, Frīda ir niķīga. Ja nedod maizi, tad kož. Jāmāca, nedrīkst to pieļaut. Man ir respekts pret zirga lielo augumu, bet jāt iemācījos un iepatikās. Apmēram gadu centos pierunāt vīru, lai nopērk zirgu. Sākumā viņš iebilda, ka labāk iegādāties ēzeli. Tas laikam būtu jautri, ja “Imantu” pagalmā bļautu ēzelis. Kad Frīda parādīja prasmi lauku darbos, Monvīda argumenti pazuda.
– Vai patīk gatavot ēdienus?
– Ja ir iedvesma, tad patīk. Tā ir reizēs, kad gribas palutināt savējos. Mūsu firmas ēdiens ir no vecmāmiņas receptēm. Kartupeļu pankūku mīklu liek uz pannas biezā kārtā un cep maizes krāsnī. Tādu cepumu dodu līdzi Matīsam. Rīgā viņa kopmītnes biedri brīnās par tādu zilu ēdienu, bet dēls nevienam neizpauž, cik tāds cepums ir garšīgs. Mājās kartupeļu sacepumu labprāt ēdam ar olu kulteni vai krējumu.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Anita Šteinerte.
– Dzimšanas vieta: Rīga. Dzīvesvieta: Alsviķu pagasts.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies. Nodarbošanās: arhitekte.
– Vaļasprieki: gleznošana, karikatūru zīmēšana, aušana, izjādes ar zirgu.
– Atziņa: provinciālisms nav ģeogrāfisks jēdziens.
