Veclaicenē “zaļo kazu” audzētājas Lāsmas Kronbergas saimniecība vēl nav sertificēta, abas sievietes iecerējušas veidot kopēju sierotavu. Rīgā ir Zaļais tirgus, tur bioloģisko produkciju var pārdot.
Alsviķu pagasta zemnieku saimniecības “Līgas” pagalmā pat aukstā ziemas dienā var sastapt Ligitu Ozoliņu ar kazu ganāmpulku. Šie dzīvnieki baltajā sniegā izskatās neparasti, bet saimniece skaidro, ka kazām katru dienu ir nepieciešams svaigs gaiss. Pastaigas tām acīmredzami patīk.
Pagājušajā vasarā Ligita palielināja kazu skaitu, turklāt izlēma, ka to audzēšana būs galvenā nozare. Trušus audzēs, bet tie būs “otrajā plānā”. Ja izdosies atrast finansējumu, jau šajā vasarā “Līgās” izveidos kazu dārzu. Ierīkos aploku un uzcels mājiņu, kur dzīvniekiem paslēpties lietus laikā. “Visam jāizskatās tā, lai tūristiem un ekskursantiem būtu patīkami uzturēties kazu sabiedrībā. Veidošu veselības saimniecību, kur varēs atpūsties lauku klusumā, baudīt kazas pienu, biezpienu un sieru. Ja kāds vēlēsies, varēs arī mēģināt slaukt,” stāsta L.Ozoliņa. Viņa akcentē, ka kazas ir atraktīvas, tāpēc ir interesanti tās vērot. Bez īpašas apmācības iespējams redzēt īstus cirka numurus, piemēram, piramīdu, kad kazlēni salec mātei mugurā.
“Līgās” ceturto gadu saimnieko “zaļi”. Sāka ar pāris trušu mammām, tagad ir apmēram 50 astoņu šķirņu pieaugušu trušu. Tā Ligita var pārliecināties par to piemērotību audzēšanai, turklāt dažādība iepriecina. Viņa atzīst, ka kazu audzēšana ir rentablāka. Latvijā trušu audzētāju ir pietiekami daudz, turklāt pagaidām trušus iespējams realizēt tikai gaļai. No kazām iegūst vairāk produkcijas. Alūksnes rajonā tā pagaidām ir vienīgā bioloģiskā saimniecība, kas būs arī veselības saimniecība. Veclaicenē “zaļo kazu” audzētājas Lāsmas Kronbergas saimniecība vēl nav sertificēta, abas sievietes iecerējušas veidot kopēju sierotavu.
Veclaicenē “zaļo kazu” audzētājas Lāsmas Kronbergas saimniecība vēl nav sertificēta, abas sievietes iecerējušas veidot kopēju sierotavu.
Rīgā ir Zaļais tirgus, tur bioloģisko produkciju var pārdot. Arvien palielinās pieprasījums pēc kazas piena un produktiem no tā. Ligita izmēģinājusi gatavot saldus sierus ar āboliem un aprikozēm. Tie labi garšo pie kafijas. Biezpiens ir maigāks un nav graudains, tāpēc piemērots saldo ēdienu gatavošanai.
Kamerūnas kazas ir “mazs brīnums”
Pašlaik kazām dzimst kazlēni. Seši jau lēkā kūtī, bet būs vēl. L.Ozoliņa atzīst, ka janvāris un februāris ir piemērotākais laiks ganāmpulka palielināšanai ar mazajiem. Līdz ganību sezonai kazlēni ir apvēlušies, tāpēc par tiem nav vairs nekādas bēdas. Viņai ir Zānes un Latvijas vietējās kazas, kā arī mazs brīnums – Kamerūnas kazlēni. Pieaugusi Kamerūnas kaza nav lielāka par kazlēnu, tāpēc tās ir piemērotas bērnu rotaļām, nevis piena ieguvei. Tās būs maza eksotikas piedeva kazu dārzā.
“Zānes kazas ir izslavētas piena devējas, bet viena otra vietējā no tām neatpaliek. Slaucu četrus, piecus litru piena dienā. Atšķirība ir tāda, ka vietējās ir izturīgākas un mazāk slimo,” salīdzina saimniece. Latvijā ir ievestas arī Alpu un Tīringes kazas, bet tās nav tīršķirnes. Kazu audzētāju apvienība gatavojas ievest gaļas šķirnes kazas. “Līgās” arī tās noteikti būs.
Barvede nevienam negriež ceļu
“Ganāmpulkā ir izteikta rangu sistēma. Tajā ir barvede, aiz kuras pārējās kārtojas pakāpēs. Ja iegādājas jaunu kazu, tad tā ir pašā rindas galā, līdz izcīna savu vietu,” skaidro Ligita. “Līgās” barvede ir vietējā kaza Maša. Saimniece to dēvē par modeli, jo kaza grib būt uzmanības centrā, labprāt fotografējas. “Katrai kazai ir savs raksturs, bet Mašai tas ir izteikti lepns un neatkarīgs. Viņa nevienam negriež ceļu. Nerespektē ne suni, ne mani, jo pati ir autoritāte,” atklāj L.Ozoliņa.
Rangu zemāk ir Zānes kaza, tai atkal seko vietējā. Iespējams, ka trīs vadošās savu vietu izcīnījušas ar ragiem. Kam to nav, ir grūtāk sacensties. Radziņi parādās trīs nedēļas veciem kazlēniem, bet ne visiem. Saimniecībā ir Zānes šķirnes āzis Zorro, to sertificēs. Pakāpeniski iespējams izveidot šīs šķirnes kazu ganāmpulku, bet Ligita nedomā atteikties no vietējām, tām būs savs āzis.
Pāris kazas Ligitai bijušas vismaz desmit gadus. Kad tikko sāka saimniekot, bija pat 18 ragaines. Toreiz tās audzēja gaļas, nevis piena ieguvei. Kazas iepirka par tādu pašu cenu kā aitas, bet kazlēni nobarojās ātrāk. Tad audzēja govis, tāpēc palika tikai dažas kazas priekam. Tagad saimniecība atkal atgriežas pie kazām. L.Ozoliņa nepiekrīt, ka kazas var iztikt ar sienu. Tad pienu varēs izslaukt maz. Tomēr tās labprāt ēd to, kas citiem mājlopiem neiet pie sirds: dadžus, usnes, zirgskābenes, kārklus. “Pagājušajā vasarā kazas ganījās brīvi, dārzā tika apēstas dilles, upenes no ogu krūmiem, apgrauza pat mežrozītes, jasmīnu un košumkrūmus. Pavasarī ganāmpulku ierobežosim ar elektrisko ganu,” atklāj Ligita.
Truši un zirgi ēd ķiplokus
Vairāk nekā 100 truši dzīvo būros, drīz 40 mātēm būs bērni. To skaits nemitīgi mainās. Nesen “partiju” (120 kilogramu trušu dzīvsvarā) aizveda uz bioloģisko kautuvi Madonā. Trušus iepērk par 0,75 latiem dzīvsvara kilogramā. Ir 12 procentu piemaksa. Smagākie truši sver apmēram piecus kilogramus. “Līgās” ir Kalifornijas, Jaunzēlandes, Burgundas, Tīringas truši, kas ir piemēroti gaļas ieguvei, bet reksiem un satīntrušiem ir skaisti kažoki.
“Ādas neizmanto. Par tās ģērēšanu Siguldā ir jāmaksā 0,80 lati, bet pārdot var apmēram par latu. Turklāt ir jāpierēķina transporta izdevumi, tāpēc Madonā ir iegādātas speciālas sliekas, kas likvidē ar zemi sajauktas trušu ādas,” stāsta L.Ozoliņa. Žēl, jo ādas ir skaistas. Reksiem tās ir kā samts. Lai gatavotu mājražojumus no truša gaļas, ir vajadzīga kautuve. Tās būvei būtu nepieciešams daudz naudas.
Trušus vakcinē pret miksomatozi, postošā slimība var iznīcināt visu ganāmpulku. Turklāt iespējams, ka tie saslimst arī pēc vakcinācijas. “Līgās” tā notika. Meklējot iespēju palīdzēt, Ligita deva trušiem ķiplokus. Daiviņas iebēra slimo dzīvnieku aplokā un secināja, ka tās apēd. Bēra vēl, arī sīpolus, dilles un citus augus, kas varētu labvēlīgi ietekmēt atveseļošanos. Izdevās! Nebija neviena krituša truša, visi izveseļojās.
“Pat zirgs ēd ķiplokus! Trušiem tie neliekas tik gardi kā burkāni, bet pa daiviņai apēd. Tāpat nav tāda, kas neēstu sīpolus. Tagad regulāri dodu ķiplokus profilaksei,” atklāj L.Ozoliņa. Viņai bijuši pieci zirgi, visi bija pieradināti ēst ķiplokus, arī govis. Cūkas, protams, neko nesmādē. Kazām var dot tikai tad, kad tās neslauc, citādi pienam būs specifiska garša. Turklāt šie gudrie mājlopi vasaras mēnešos ir uzkrājuši vitamīnus.
Darbs ir kā atpūta
Saimnieces mīļākais mājdzīvnieks ir zirgs. To skulptūras un attēli veido kolekciju, bet nu tai pamazām pievienojas truši un arī viena kaza jau ieguvusi savu vietu plauktā. Vienīgi ar kaķiem Ligita nesaprotas, tāpēc “Līgās” to nav . Ir vairāki suņi, viens atvests no izolatora un labi iejuties lauku sētā. “Kad kļūšu bagātāka, noteikti iegādāšos zirgu un baibakus. Kādu laiku man bija baibaks, ar viņu katru rītu sasveicinājāmies. Interesants dzīvnieks,” spriež Ligita. Viņai patīk arī šinšillas, bet to turēšanai nepieciešamas telpas ar noteiktu gaisa temperatūru.
“Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam darbs ir atpūta. Man patīk dzīvnieki, tāpēc, kopjot tos, jūtos labi, turklāt varu nopelnīt. Kad ir stress vai slikts garastāvoklis, aizeju pie kazām. Kāda ierāpjas klēpī, cita blēņojas, saprotamies bez vārdiem, un dzīvesprieks atgriežas. Ja pie dzīvnieka iet ar mīlestību, tad to saņem pretim. Tie nekad nepieviļ, cilvēki gan mēdz būt dažādi,” apgalvo L.Ozoliņa.
