Februāris (februarius – latīņu valodā), otrais mēnesis gadā, pēc satura – šķīstīšanas mēnesis, jo tanī iekrita seno romiešu lielie šķīstīšanās svētki.
Februāris (februarius – latīņu valodā), otrais mēnesis gadā, pēc satura – šķīstīšanas mēnesis, jo tanī iekrita seno romiešu lielie šķīstīšanās svētki.
“Ārā sala un drusku putināja. Brāļi jau aizjāja brangos zirgos, ka sniegs vien nokūpēja. Iedams muļķītis skaitīja dārza zedeņus, apstājās ganu ceļa galā un arvienu skatījās atpakaļ uz sārto, apdrupušo skursteni, kas aizejot līdz ar tēva mājas nosnigušo jumtu grima arvien dziļāk augstās, baltās sniega kupenās, kuras vējš bija sanesis ap māju un dārzu. Pagājis kādu gabaliņu, viņš apsēdās ceļa malā. Mīkstas, zilganas ziemas debesis izpletās tālu visapkārt pār nosnigušiem laukiem un mājām. Kalnā griezās dzirnavas, laizdamas caur spārniem vieglas sniega pārslas, kas klusu lidoja visapkārt pa lauku. Likās, ka tās maļ sniegu,” rakstīja Kārlis Skalbe grāmatā “Sirds bagātība”.
Arī senajā latviešu sētā februārī bija daudz svinamu dienu. 2.februārī atzīmēja Sveču dienu.
No Sveču dienas radies arī Sveču mēneša (februāra) nosaukums. Veci ļaudis ticējuši, ka šajā dienā lietās sveces deg gaiši un “sātīgi”. Sveces lēja no aitu taukiem un vaska. Dažreiz izmantoja arī liellopu taukus.
Sveču dienā esot daudz jāsmejas, lai viss gads būtu labs un jautrs. Sveču dienā vārīta cūkas galva, ko ēda kopā ar pupām. Sevišķi daudz ēda no miežiem gatavotu ēdienu, lai vasarā mieži augtu labāk.
Latviešu tautas ticējumos rakstīts, ka pēc Sveču dienas nosaka arī laika prognozes.
Ja Sveču diena ir apmākusies un snieg, tad vasarā bites labi spieto un ir daudz medus.
Ja Sveču dienā salst, būs auksts pavasaris.
Ja Sveču dienā silts, būs agrs pavasaris.
Ja Sveču dienā nosarmojuši koki, būs bagāta vasara.
