Cilvēks pastāvīgi atrodas saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tam nepieciešama indivīda iekšējās un ārējās kultūras vienotība un harmonija, garīgo spēju izkopšana.
Cilvēks pastāvīgi atrodas saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tam nepieciešama indivīda iekšējās un ārējās kultūras vienotība un harmonija, garīgo spēju izkopšana. Augsta iekšējās un ārējās kultūras harmonija rada cieņu, iecietību dažādās dzīves situācijās, nesekmē melus, intrigas.
Īpaši negatīva parādība ir citu apmelošana egoistisku interešu vai citu zemisku motīvu (skaudības, atriebības) dēļ. Pretīgas ir dažādas intrigas, baumošana. Nereti ļaunas mēles un intrigas ir bīstamākas par šautenēm. Žēl, ka mūsu sabiedrībā ir kūdītāji, kas atklāti vai slepeni kūda citus cilvēkus uz dažādām nevēlamām un nekulturālām izdarībām. Paši viņi parasti cenšas būt neitrāli un nevainīgi. Tie, kas paklausa kūdītājiem, nav labāki, arī viņi ir nosodāmi. Baumas cilvēki labprāt uzklausa un, jauno ziņu saņēmuši, steidzas nodot tālāk. Parasti baumās teiktais saistās ar nereāliem faktiem, notikumiem, rezultātā baumas izvēršas par meliem.
Kas tad ir baumotāji? Parasti tie ir cilvēki ar zemu pašapziņu, pašpārliecināti, augstprātīgi, kuri raduši vienmēr izcelties citu vidū, ir ķildīgi un patmīlīgi. Baumošana būtībā ir baušļa “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku” pārkāpšana.
Pastāstīšu gadījumu no skolas laikiem, kad baumošanas dēļ no darba gandrīz atlaida mūsu audzinātāju.
Toreiz mācījos 4.klasē. Mums bija paradums uz svētkiem audzinātājai nopirkt dāvanu, rudenī aiziet palīgā nokopt ražu dārziņā. Reiz mēs atkal bijām nolēmuši aiziet palīgā. Jautrā noskaņojumā devāmies pie skolotājas, taču viena meitene, kura mūsu klasei pievienojās 1.septembrī, līdzi nenāca. Nākamajā dienā visiem par lielu brīnumu klasē ienāca skolas direktors un jautāja, vai audzinātāja devusi mums dzert vīnu. Mēs to noliedzām un teicām, ka mūs cienāja ar tēju un cepumiem, kā tas patiešām bija. Taču baumas jau bija uzsākušas savu ceļu un sasniedza tādu līmeni, ka mūsu audzinātāju palūdza aiziet no darba. Varbūt tas tā arī notiktu, ja talkā nenāktu vecāki. Kopīgajā sapulcē atklājās – veikalniece kādai paziņai stāstījusi, ka jānoliekot kāda pudele vīna kartupeļu talkai. To dzirdējusi arī kāda mūsu klasesbiedrenes mamma, tobrīd veikalā ienākusi arī tā meitene. Vēlāk viņa atzinās, ka dzirdējusi tikai pēdējos vārdus: “Vīnu kartupeļu talkai”. Lai gūtu skolā ievērību, izdomājusi šo “pasaciņu”.
Vēlāk kādā audzināšanas stundā vēlreiz atgriezāmies pie tenkām un to ļaunās iedarbības. Stundas beigās audzinātāja noskaitīja šādu četrrindi: “Šo runāja, to runāja, sveši ļaudis daudz runāja, ko runāja sveši ļaudis, to tu līdzi nerunā.””
