Atnākot pirmdien uz darbu, interneta portālā lasu, ka Saeima otrajā lasījumā apstiprinājusi grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Plānots jau janvārī apstiprināt likuma galīgo variantu.
Atnākot pirmdien uz darbu, interneta portālā lasu, ka Saeima otrajā lasījumā apstiprinājusi grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Plānots jau janvārī apstiprināt likuma galīgo variantu. Tajā teikts, ka turpmāk vecākiem nebūs ļauts bez uzraudzības atstāt bērnus līdz 7 gadu vecumam. Tiks noteikti arī naudas sodi tiem vecākiem, kas neievēros likumu.
Saprotu ka šāds likums ir vajadzīgs, jo, kā tiek pamatota tā izstrāde, tas ievērojami samazināšot bērnu traumatismu, pasargāšot bērnus no fiziskas un emocionālas vardarbības un citām negācijām.
Pilnībā pievienojos likuma pantam, kas vēršas pret vecākiem, kas mazuļus atstāj bez uzraudzības, tomēr uzskatu, ka visus vecākus nevar mērīt ar vienu mēru, jo neviens nezinām, kādā situācijā varam nonākt pēc nedēļas, dienas vai stundas. Ka tas ir tā, varu spriest no personiskās dzīves pieredzes, jo arī pašai ir nācies uz dažām stundām atstāt gadu vecu bērnu vienu. Diemžēl tolaik nebija citas iespējas, jo noteiktā dienā un stundā vajadzēja ierasties uz eksāmenu, pretējā gadījumā vajadzētu atstāt augstskolu. Nebija arī cilvēka, kas uzņemtos bērnu šajā laikā pieskatīt. Atlika paļauties pārliecībai, kas viss būs labi. Saprotu, šodien mani sodītu ar 25 vai vairāk latiem par to, ka bērnu esmu pabarojusi, aizmidzinājusi, un, zinot, ka mazulis gulēs vismaz trīs stundas, steigusies uz fakultāti, ka esmu uzdrošinājusies viņu atstāt vienu. Tā nebija bezatbildība vai jaunības paviršība. Tolaik tā bija bezizeja, kuras pavadonis bija iekšējs nevaldāms uztraukums un nemiers, tāpēc uzskatu, ka gadījumos, kad vecākiem piespriež maksāt naudas sodu, vajadzētu ņemt vērā apstākļus, kāpēc viņi tā rīkojušies, kā arī soda lielumu samērot ar vecāku ienākumiem. Ja man toreiz, pirms vairāk nekā 25 gadiem, noteiktu naudas sodu, es nespētu samaksāt pat 10 latus, par 25 un vairāk nerunājot. Kāds iebildīs, ka varēju aicināt talkā vecmāmiņu vai vectēvu, bet, ja viena no viņiem nav un otrs dzīvo 300 kilometru attālumā? Man toreiz tā bija izmisuma pilna cīņa, ko izcīnīju viena, lai iegūtu augstāko izglītību, mēnesī iztiekot ar 45 rubļu stipendiju, tomēr nedraudzējoties ar parādiem. Atceroties to laiku, šķiet, ka man blakām bija sargeņģelis, kas sargāja, nevis sodīja mani un bērnu. Saprotu lauku sievietes, kas audzina trīs, piecus un vairāk bērnus. Ne jau visām, tikai tāpēc, ka viņas uz brīdi aizskrējušas uz tuvējo veikalu pēc pārtikas, piešujama bezatbildības birka. Ne visām ģimenēm ir automašīna, kurā iespējams sasēdināt bērnus, lai kopīgi dotos iepirkties. Arī materiālā situācija ģimenēs atšķiras, ne katrs var atļauties algot aukli un tamlīdzīgi. Protams, nerunāju par alkoholiķu ģimenēm.
Atkārtošos sakot, ka ikviena situācija ir jāizvērtē, jo noteikt sodu ir tikpat vienkārši, kā izstrādāt vienu vai otru likumu.
