Žurnālists visu mūžu mācās nebeidzamajā dzīves skolā. Un nekādi goda nosaukumi vai apbalvojumi nedod tādu gandarījumu kā viņa vārds lasītāju mutēs.
Žurnālists visu mūžu mācās nebeidzamajā dzīves skolā. Un nekādi goda nosaukumi vai apbalvojumi nedod tādu gandarījumu kā viņa vārds lasītāju mutēs. Gunti Treiju pazīst ne tikai Alūksnes rajonā, jo žurnālista darba gaitas ir vedušas arī ārpus tā un uz galvaspilsētu. Tomēr pazīt vēl nenozīmē zināt, kāds viņš ir. Viens un tas pats cilvēks katram liekas citāds. Nepretendēju atklāt kolēģa būtību, bet vienu varu droši teikt – viņš ir sava ceļa gājējs.
“Zināmā mērā tā bija nejaušība, ka toreizējā Apes rajona laikraksta redaktore uzaicināja fotografēt, to pratu labi. Viņa interesējās, vai varēšu arī gatavot pierakstus attēliem. Teicu, ka mēģināšu. Jāatzīst, ka man tā lieta gāja no rokas, lai gan iepriekš nebiju rakstījis reportāžas. Iepatikās, jo tas nav darbs, kur jāvīlē viens un tas pats no rīta līdz vakaram. Katru reizi ir kaut kas jauns,” atceras Guntis.
Reizēm liekas, ka avīze ir tāda viendienīte, jau pēc dienas rakstītais varbūt ir aizmirsts. Tomēr tā nav vienmēr. Iespējams, ar stāstījumu par cilvēku mūžībā neieiesi, bet G.Treijam ne viens vien apraksta varonis ir paspiedis roku. Tas labāk par vārdiem apliecina atzinību. Gadās, ka rakstu glabā viņa bērni un mazbērni, vēl pēc daudziem gadiem tie saka paldies žurnālistam. Tas nozīmē, ka rakstītais nepazūd ar jauna numura iznākšanu, tikai tam jābūt ar graudu svaru, nevis ar pelavu vieglumu.
Nelokās līdzi valdošajiem vējiem
Guntis redzēja, kā krievu tanki iebrauca Latvijā, vēroja represijas, kas sekoja okupācijai. Viņš nespēja pieņemt padomju iekārtu ar tās pārkrievošanas politiku un to sevišķi neslēpa. Tagad tas neliekas nekas īpašs, bet tolaik šāda nostāja varēja likt atvadīties no darba redakcijā. Guntis secina, ka redaktori bija saprātīgi, tāpēc viņam ļāva strādāt. Tikai no malas liekas, ka katrs spēj rakstīt laikrakstā. G.Treijs zina, ka dažs partijas darbinieks nevarēja sakarīgi ne rindu pabeigt. “Kad bija Hruščova atkušņa laiks, tad vienam otram instruktoram atklāti pateicu, ka neesmu viņa “sektā” un pats atbildēšu par savu darbu. Tiesa, mani nosauca par buržuāzisko nacionālistu, bet ar to arī tas beidzās,” atceras Guntis. Viņš arī vēlējās noskaidrot, kā varētu saukt padomju tautu, kad padomju varas vairs nebūs. Atbildes vietā G.Treijs dzirdēja atzinumu, ka ir citādi domājošs. Tieši tas ir nepieciešams katram žurnālistam.
Guntis uzsver, ka žurnālistam ir jābūt neuzpērkamam. Tagad tas ir sevišķi nepieciešams, jo viss, pat tiesas, ir pērkamas. Politiķi maina uzskatus un pārliecību, jo vēlas iegūt naudu un varu. “Tas nav nekas jauns. Kas visu laiku bija turējuši sarkano karogu, bez sirdsapziņas pārmetumiem tam vidū ievilka balto svītru,” secina G.Treijs, piebilstot, ka tā gan ir tāda rozā. Vai kāda tiesa atzīs, ka šie cilvēki sen ir zaudējuši godu? Bet tautā ir labi zināms vārds “bezgodis”.
Vienmēr ir savs skatījums
Liekas, ka pieredze ļauj bez pūlēm izdarīt secinājumus, bet atbildība vienmēr liek šaubīties un pārbaudīt it kā zināmo. Žurnālists nav nekāds gudrais Zālamans, tāpēc darbā noder visas zināšanas, arī apdrošināšanas aģenta prakse. G.Treijs pirms darba redakcijā strādāja apdrošināšanas sistēmā. Puikas gados viņš aris, sējis, pļāvis, strādājis pie kuļmašīnas. Apguvis arī zināšanas par tehniku un agrotehniku.
“Man nekad nav paticis atkārtot vienu frāzi vai sekot kanoniem. Tie neveicina progresu. Žurnālistam vajadzīgs ne tikai savs redzējums, tam ir jābūt atšķirīgam. Lasītavā iepazīstu nacionālos izdevumus. Pārsvarā tajos ir informatīvi materiāli, visi vairāk vai mazāk līdzīgi. Viens pastiepj garāk, otrs izsakās īsi, bet uzreiz var pamanīt autorus, kuri atraduši savdabīgu pieeju,” atzīst Guntis. Tas nenozīmē, ka rajonos strādā mazāk talantīgi žurnālisti. G.Treijs to apliecināja prakses laikā “Cīņā”. Viņš uzrakstīja par sociālistisko sacensību, ne reizi neminot vārdu “sacensība”.
Gandrīz pusgadsimtu viņš strādājis rajona redakcijā, tāpēc zina – šiem žurnālistiem nav laika rūpīgi sagatavot rakstu. Viņi skrien kā vāveres ritenī. Ja vēlas publicēt labu rakstu, tad pēc uzrakstīšanas tam jāļauj “pagulēt atvilktnē” vismaz trīs dienas. Tad to izlasa un secina – patīk vai ne. Vai lasītāju baro ar graudiem vai sēnalām? G.Treijs atzīst, ka ne vienmēr varēja izvairīties no “štampiem”. Iespēja rakstīt par visu atraisa rokas, bet mazina iespējas tēmu vai nozari pētīt dziļāk. Savukārt izvairīties no nelabojamas kļūdas Guntim palīdzēja intuīcija. Viņš nofotografēja pļāvēju un sagatavoja rakstu, bet avīzē to varēja ievietot pēc četrām dienām. Pirms publicēšanas Guntis nolēma pārjautāt, cik vēl nopļauts. Izrādījās, ka pļāvējs tajā pašā vakarā miris un avīzes iznākšanas dienā būs bēres. “Kas būtu, ja to nodrukātu? Laikam man teiktu: “Savāc pastalas un laidies!” ar ironiju atceras G.Treijs. Gan jau bijušas arī drukas kļūdas, bet atmiņā palicis šis gadījums.
Ar fotoaparātu tēmē kā ar bisi
“Esmu visam cauri izgājis. Strādāju lauksaimniecības nodaļā, kad Alūksnes rajons bija apvienots ar Gulbenes rajonu. No Krievijas robežas līdz Jaunpiebalgai ar “emku” izbraucu. Fotoaparāts kaklā un aiziet,” saka vīrietis. Fotoaparāts gandrīz vienmēr ir līdzi. Ir brīži, kad viņš tikai tver mirkli un nedomā par rakstīšanu. Izteiksmīgākie kadri redzami izstādē, kas vēl skatāma Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā.
Guntis atzīst, ka rakstošam žurnālistam fotografēšana traucē. Avīzē attēls nav vajadzīgs, lai aizņemtu vietu. Cilvēks sastingst, kad viņu fotografē. Lai varētu to parādīt “dzīvu”, kustībā, vajadzīgi vismaz desmit kadri. Viens varbūt izdosies ciešams. “Atceros, ka abi ar Uldi Briedi taisījām reportāžu centrālajai presei. Viņš teica – man vajag vienu bildi, bet izfotografēja divas filmas. Man bija tikai puse filmas,” salīdzina G.Treijs. Jābūt ļoti “uzvilktam”, lai varētu visu fiksēt. Turklāt jāprot zibenīgi rīkoties ar fotoaparātu, apmēram tāpat kā medniekam ar bisi. Guntis uzsver, ka ir jātrenējas “piemest fotoaparātu pie acs” un uzreiz nospiest slēdzi. Reportāžas fotogrāfijai ir visaugstākās prasības.
Žurnālists atzīst, ka fotogrāfijai jāsaista lasītāji. Viņiem vajadzētu saprast, kāpēc ir rakstīts. Vai kaut ko uzzinās, liks pārdomāt? Guntis secinājis, ka reizēm būtu jāaizmirst bloknots vai diktofons. Bez tiem atmiņa izsijā būtisko. Tomēr ceļš līdz gatavam rakstam nekad nav viegls. Pie baltas lapas rakstītājs arvien jūtas bezpalīdzīgs faktu un secinājumu biezoknī. Būdams pensionārs, Guntis tagad var izvēlēties tēmas un ceļus. “Kājāmgājēja piezīmes” liecina, ka viņš vēl arvien meklē un atrod savu ceļu. Tas nav kartē iezīmēts, bet tieši tāpēc ir interesants.
