Ziemeru pagasta “Doktenieku” saimniece Malvīne Dokteniece ar lopkopību nodarbojas kopš 1985.gada, kad mamma viņai uzdāvinājusi teli, kuru nosaukusi par Straumi, jo Ziemeros bijis šāds kolhozs.
Ziemeru pagasta “Doktenieku” saimniece Malvīne Dokteniece ar lopkopību nodarbojas kopš 1985.gada, kad mamma viņai uzdāvinājusi teli, kuru nosaukusi par Straumi, jo Ziemeros bijis šāds kolhozs.
“Tagad man ir desmit govis un dažas teles, kas izaudzētas pašu saimniecībā,” laikrakstam stāsta M.Dokteniece.
Viņa apgalvo, ka lopus iemīļojusi kopš mazotnes, taču nākas ne tikai saimniekot, bet arī cīnīties ar dažādām nebūšanām – dabas stihijām un likumiem.
“Eiropā esam iegājuši, lai gan par to nepriecājos. Cik saprotu, vienai govij tiek dots tikpat kvotu, cik desmit govīm. Kad to pietrūks, papīri jākārto vairākās vietās. Tas zemniekam visu sarežģī, atņem laiku, kas jāatvēl rūpēm par saimniecību,” spriež M.Dokteniece.
Viņa atklāj, ka saimniecībā ir roku darbs. “Man nesagādā grūtības izslaukt govis bez slaukšanas aparāta. Vasarā divās stundās izslaucu desmit. Ziemā, kad visas nav jāslauc, pa stundu tieku galā,” apgalvo M.Dokteniece. Viņa bilst, ka nemaz nevēlētos izmantot slaukšanas aparātu, taču savulaik esot izmēģinājusi.
“Kad vēja postījumu dēļ nebija elektrības, uz kūti gāju slaukt ar bateriju. Spēcīgo vēja brāzmu laikā cieta saimniecības kūts. Uztraukumos, ka govīm sijas var uzgāzties virsū,” atklāj sieviete. Viņa apgalvo, ka citu neko nevēlētos, tikai finansiālu atbalstu no valsts, lai uzceltu jaunu kūti.
“No lopiem nevēlētos šķirties. Gribu vēl saimniekot. Nekāda moderna kūts man nav vajadzīga, lai gan, ja būtu bijuši līdzekļi, labprāt būtu saimniecību jau agrāk paplašinājusi,” saka M.Dokteniece.
Zemniece augstākā labuma pienu nodod akciju sabiedrībai “Rankas piens”. Sākumā to piegādājusi akciju sabiedrībai “Valmieras piens”.
“Es nesūdzos ne par vienu, ne otru uzņēmumu.Samaksa mani apmierina. Tagad par nodoto piena litru saņemu 13 santīmus,” uzsver M.Dokteniece. Viņa atklāj, ka zemes esot par maz saimniecības ganāmpulkam. Gandrīz visu barību nākas pirkt. “Ja būtu daudz zemes, tad, protams, to vajadzētu apsaimniekot, lai neaizaug ar krūmiem,” spriež viņa.
Saimniecībai nav tehnikas, tāpēc visi pakalpojumi ir jāpērk. “Nav jau vairs, kas skābbarības ruļļus te sagatavo. Tos pirkām Mālupē, tie ir dārgi. Divdesmit ruļļi ar piegādi mums izmaksāja vairāk nekā 200 latus. Sezonā vajadzīgi piecdesmit ruļļi, ja ir siens,” stāsta M.Dokteniece.
