Vēlos pastāstīt par atsaucīgiem un labestīgiem cilvēkiem, kas mums palīdzēja izjust brīvdienu priekus.
Vēlos pastāstīt par atsaucīgiem un labestīgiem cilvēkiem, kas mums palīdzēja izjust brīvdienu priekus.
Daļa bērnu arī brīvdienās paliek internātskolā, tāpēc cenšamies viņus aizvest uz teātra izrādi, koncertu vai kā pagājušajā ziemā – uz Žagarkalnu slēpot un braukt ar ragaviņām. 29.decembrī ar skolas autobusu braucām uz ledus baletu “Sniega karaliene”. Pasaku meistaram Hansam Kristianam Andersenam būs 100. jubileja, daudz lasām viņa darbus, tāpēc visiem gribējās redzēt šo pasaku.
Ved bērnus “par zaķi”
Izbraucām no skolas pulksten 10.00, pusdienām līdzi ņēmām sviestmaizes. Rīgā bijām agrāk, lai varētu apmeklēt bērnu zīmējumu izstādi, pastaigāt pa Bastejkalnu un doties uz “Lido”. Negaidīti autobuss nobrakšķēja un apstājās. Cerējām, ka šoferim izdosies novērst bojājumu un turpināsim ceļu.
Pagāja divas stundas, pulkstenis jau rādīja 14.00, mums 15.00 vajadzēja būt Sporta pilī, kur notika izrāde. Naudas gandrīz nebija arī mums, divām audzinātājām. Ko darīt?
Apturējām 21.maršruta trolejbusu Nr. 710 un izstāstījām vadītājam savu nelaimi. Viņš lūdza konduktorei, vai nevar bērniem atļaut braukt bez biļetēm. Viņa bija ļoti laipna, apsēdināja mūs visus un izstāstīja, kā labāk nokļūt līdz Sporta pilij. Konduktore pierakstīja manu telefona numuru, lai informētu, vai šoferim ir izdevies salabot autobusu. Trolejbuss brauca garām tai vietai, kur palikām, tomēr ne katrs atkārtoti interesētos. Turklāt viens vīrietis dzirdēja mūsu sarunu ar konduktori. Viņš teica, ka strādā 2.internātskolā un brauc uz dežūru. Savas vakariņu maizītes vīrietis atdeva bērniem. Viņš atstāja arī telefona numuru, ja gadījumā vajadzētu naktsmājas skolā.
Cienā ar raušiem un tēju
Tā nonīkuši un neēduši laimīgi tikām līdz pilij. Un tur – tavu brīnumu – mūs sagaidīja Rīgas Hanzas maiznīcas “Rausītis” darbinieki ar rausīšiem un tēju. Cik tas mums bija svētīgi! Uzveduma vadītāja Mārīte visus mīļi uzrunāja un dāvināja bērniem konfekšu paciņas. Noskatījāmies izrādi, kas bija ļoti krāšņa. Pēc tās mums atļāva stundu slidot. Skolas grāmatvede zvanīja un izstāstīja, ka autobuss ir servisā un nav zināms, kad tas varēs braukt pēc mums. Arī konduktore bija to noskaidrojusi un informēja. Ko darīt? 19.30 gājām uz 6. tramvaja pieturu un atkal lūdzām atļauju aizbraukt līdz operai. Vēl arvien domāju par to, ka parasti taču nevienu neved “par zaķi”. Gājām uz Drāmas teātra pusi, apskatījām Bastejkalnu. 7. tramvaja vadītājs mums palīdzēja nokļūt līdz “Lido”.
Tur mums atļāva stundu slidot. Vajadzētu maksāt 1,50 latus katram bērnam, bet varējām dot tikai 0,50 latus. Darbinieki piekristu arī bezmaksas slidošanai, bet tad mums būtu vajadzīgs kāds dokuments no skolas. Ļoti gribējās ēst. Sametām santīmus un nopirkām frī kartupeļus. Ik pa laikam sazinājāmies ar servisu. Vēl nav! Nekas cits neatlika kā doties atpakaļ uz pilsētas centru. Mums atkal mīļi ļāva braukt bez biļetēm līdz autoostai. Mana meita studē Rīgā un īrē vienistabas dzīvokli. Viņa aicināja pie sevis, ja mums nav citas izejas. Tas ir Sarkandaugavā, tātad tālu, tāpēc nolēmām palikt turpat.
Policisti ir iejūtīgi un palīdz
Aizgājām uz Centrālo staciju. Tur viss bija slēgts. Palūdzu policistiem, vai bērni nevar apmesties uzgaidāmajā telpā. Gribu teikt paldies viņiem! Uzzinājuši, no kurienes esam, un redzot, cik bērni ir noguruši, policisti par brīvu aizveda visus uz tualeti, ielaida uzgaidāmajā telpā un interesējās, vai vēl kaut ko nevajag. Parasti slikti izsakās par policistiem, bet šie jaunie puiši bija ļoti atsaucīgi. Izdalījām mums iedotās sviestmaizes, ābolus un limonādi, varējām nosnausties. Apmēram pēc divām stundām zvanīja šoferis, ka viņš brauc mums pakaļ. Policisti mūs pavadīja līdz autostāvvietai, kur iekāpām autobusā. Ap pulksten 3.30, kad jau bijām pie Launkalnes, vēl zvanīja servisa darbinieks. Viņš gribēja zināt, vai esam tikuši galā un vai nav vēl kas atgadījies.
Nu sakiet, ka brīnumi nenotiek! Tas bija kā pasakā – par spīti negadījumam, viss ritēja laimīgi kā pa diedziņu.
Gaujienas speciālās internātskolas audzinātājas Sarmītes Caunes stāstījumu pierakstījusi Mārīte Dzene
