Jolanta Vasile ir jauniete, kura laimi saredz dzimtajā Alūksnē, tāpēc arī nākotnē vēlas strādāt savā pilsētā.
Jolanta Vasile ir jauniete, kura laimi saredz dzimtajā Alūksnē, tāpēc arī nākotnē vēlas strādāt savā pilsētā.
Pagaidām Jolantai domas lidinās kā cīrulis gaisā. Jolanta ir atraisīta un izjūtās atklāta. Sarunāties ar viņu ir viegli, jo prieks par pašas jaunību un vēlme apgūt profesiju gluži kā tīrradnis laužas no dvēseles dziļumiem.
Strādāja par auklīti
“Es, mācoties 10.klasē, daudz slimoju. Visu ziemu ārstējos Rīgā slimnīcā. Pieņēmu lēmumu mācīties vakarskolā. Drīz pēc tam manas labākās draudzenes māsa piedāvāja auklītes darbu. Es to pieņēmu, arī mamma atbalstīja. Priecājos, ka varēju nopelnīt. Pirms tam vienu mēnesi, kamēr mamma slimoja, strādāju gaterī un krāmēju dēlīšus. Fiziski darbs pārāk nenogurdināja, taču morāli jutos pazemota. Man neizmaksāja visu algu. Toreiz man nebija astoņpadsmit gadu, laikam jau sprieda, ka vairāk nepienākas. Tāpēc jutos īpaši gandarīta, ka, auklējot mazo Mariku, katru mēnesi varēju rēķināties ar noteiktu naudas summu,” priecājas Jolanta.
Viņa stāsta, ka Marikas mamma sākusi strādāt aptiekā. Kopā ar Mariku pavadījusi līdz pat septiņām stundām dienā. Auklītes darbs neesot kavējis mācības. Jau pašā sākumā par to notikusi savstarpēja vienošanās ar darba devēju.
“Man ļoti patika mazā. Viņai toreiz bija gads un divi mēneši. Mēs uzreiz sadraudzējāmies. Kad mājās no skolas atnāca Marikas māsas, viņa tik un tā negribēja mani laist projām. Tas bija skaists, ar emocijām bagāts laiks,” stāsta Jolanta.
Vēlas strādāt, lai sakrātu naudu studijām
“Mēs vecākiem esam divi bērni. Man ir brālis Intars. Viņam ir 23 gadi. Tagad mācās datorkursos. Es vēlējos apgūt pārdevējas profesiju. Ļoti gaidīju kursus. Vēlos strādāt, kļūt patstāvīga un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Pabeigšu 12. klasi. Ceru iekrāt naudu, lai varētu Rīgā uzsākt studijas un kļūt par dizaineri, bet vispirms jāpastrādā par pārdevēju. Alūksnē darbu grūti atrast, sevišķi, ja nav labas izglītības. Pēc dabas esmu optimiste. Patīk jautri, atklāti cilvēki, kuri aiz muguras nevērpj intrigas. Tādu cilvēku nav daudz, bet sastapusi esmu. Labprāt izklaidējos, bieži eju uz diskotēkām.
Īpašos dvēseles pacēluma brīžos rakstu dzejoļus par dzīvi, par mīlestību. Man ir draugs, viņš dzīvo Madonā, tagad dienē Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā. Es eju pie viņa ciemos. Maz iznāk būt kopā, kādu stundu parunājamies, tad eju mājās. Mācības skolā un pārdevēju kursi prasa nopietnu darbu, bet lietas labā jāpacenšas,” apņēmīgi saka Jolanta. Viņai ir vēl viens skaists sapnis, kuru auklē meitenīgā sirds. “Es gribu piepildīt savu mīlestību un būt kopā ar cilvēku, kuru mīlu. Lai apkārt būtu atsaucīgi cilvēki, kuri mani atbalsta un saprot. Reizēm šķiet, ka neviens mani nesaprot. Patiesībā vienmēr atrodas īstais cilvēks, kurš uzklausa, apmīļo, tad mana sirds uzkāpj uz mākoņu maliņas un nolaižas līdzās savai cerību puķei,” saka Jolanta.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jolanta Vasile.
– Dzimusi: pirms astoņpadsmit gadiem.
– Izglītība: mācās Alūksnes rajona vakara (maiņu) un neklātienes skolas 11. klasē, papildus – pārdevēju kursos.
– Pašnovērtējums: jautra un draudzīga.
– Vaļasprieks: iedvesmas brīžos raksta dzejoļus.
