“Alūksnes Ziņu” krustvārdu mīklu pastāvīgajai risinātājai, arī vairākkārtējai veiksminiecei Laimai Tiltiņai bez šī vaļasprieka ir vēl citi. Viņa tos sauc par dzīves sastāvdaļu.
“Alūksnes Ziņu” krustvārdu mīklu pastāvīgajai risinātājai, arī vairākkārtējai veiksminiecei Laimai Tiltiņai bez šī vaļasprieka ir vēl citi. Viņa tos sauc par dzīves sastāvdaļu.
Laima aktīvi darbojas pensionāru padomē, gatavo gaviļniekiem apsveikumus. Taču šī aizraušanās nākusi vēlāk, pati pirmā bijusi akrobātiskā vingrošana.
“Kad mācījos Liepnas internātskolā, man ļoti patika vingrot. Katru mīļu brīdi veidoju dažādas figūras pa garo internātskolas koridoru. Man vajadzēja uzstāties ne tikai skolas sarīkojumos, bet arī citur. Par to esmu pateicīga fizkultūras skolotājam Pēterim Bricim. Mans sapnis bija nokļūt cirkā, tur, kur vingrotājas vingro uz tāda apaļa galdiņa. Tomēr sapnis nepiepildījās, jo pietrūka uzņēmības. Gribējās ātrāk strādāt un pašai pelnīt. Kļuvu par telefonisti. Pēc tam desmit gadus strādāju slimnīcas noliktavā,” atceras Laima.
Savs stāsts viņai ir par apsveikumu gatavošanu: “Skolā patika rakstīt, veidot savu rokrakstu. Satiku mammas tuvu draugu, kuram bija ļoti skaists rokraksts. Man tas tā iepatikās, ka sāku to atdarināt. Mācījos pa vakariem. Pamazām sāka veidoties savs stils. Es iedomājos, ka varu rakstīt apsveikumus un arī pati tos izgatavot. Ierosmi ņemu no skaistā, ko redzu dabā, kādā iestādē, bibliotēkā no žurnāliem un citiem preses izdevumiem.”
Ar krustvārdu mīklu minēšanu “saslimusi” 1995.gadā. “Latvijas televīzijā bija spēle, kur vajadzēja atminēt vienu vārdu. Pēc kāda laika saņēmu ielūgumu, ka jābrauc uz spēles ierakstu. Bija liels pārsteigums, ka papildus vēl saņēmu dāvanu – 30 latus. Tajā pašā dienā nopirku magnetofonu, kurš kalpo vēl šodien,” stāsta Laima.
Vēl viņai patīk dejot. Abi ar vīru dejojot un esot viens otram pielāgojušies. Sākums esot bijis ļoti amizants. “Mēs esam kopā kopš 1986.gada. Kad iepazināmies, uzaicināju viņu uz balli. Mans nākamais vīrs tādā noskumušā balsī teica, ka neprotot dejot. Sirdī biju vīlusies, taču skaļi to neteicu. Tieši otrādi – sāku viņu cītīgi mācīt. Izrādījās, viņš gribējis mani izjokot, bet patiesībā dejoja labāk par mani,” smiedamās stāsta Laima.
Viņa ir rosīga un dzīvespriecīga. “Ieraugu skaistas uzlīmes, iesaiņojuma lentītes – nopērku. Tādas lietas vienmēr noder apsveikumu gatavošanai. Es neesmu zīmētāja, tāpēc jāizlīdzas šādā veidā. Gatavojot apsveikumu, domāju par tekstu, lai cilvēks to nepārprastu. Priecājos, ja sasniegts vēlamais rezultāts,” saka Laima.
Viņas novēlējums: “Baltu sniegu un baltas dienas! Ticēt tam, ko darāt, ticēt tam, ko varat izdarīt.
