Dots devējam atdodas. Izsenis zināms latviešu sakāmvārds, ko diez vai kāds nav dzirdējis un gan jau arī ne vienreiz vien būs izbaudījis uz savas ādas.
Dots devējam atdodas. Izsenis zināms latviešu sakāmvārds, ko diez vai kāds nav dzirdējis un gan jau arī ne vienreiz vien būs izbaudījis uz savas ādas. Kas gan senos latviešus ir pamudinājis izdomāt šādu sakāmvārdu, kas pierāda taisnīguma un patiesuma vērtību? Savulaik kāds mācītājs ik nedēļu baznīcā sludinājis, ka nabagie bagātīgi jāapvelta ar dāvanām, tad Dievs vairākkārtīgi atlīdzināšot par dāsno sirdi. Kāds zemnieks nekādi nav varējis sagaidīt, kad tiks atlīdzināts, lai gan ar dāvanām nav skopojies. Tad kādā dienā no liela karstuma tuvējo ganu ganītie lopi saskrējuši viņa laidarā. To zemnieks uztvēris kā atlīdzināšanu no Dieva par labajiem darbiem, lopus uzskatījis par saviem un nav atdevis, kad mācītājs tos atprasījis. Mācītājam nācies vien piekrist, lai neiznāktu tā, ka viņa teiktie vārdi bijuši meli.
Patiesībā sakāmvārds “Dots devējam atdodas” ir dzīves spēle, kurā piedalās visi bez izņēmuma. Katrs pēc saviem uzskatiem un ar konkrētu rīcību. Vienam kaut kas šķiet labi, otram tas nav pieņemami, bet trešais kā allaž izsaka pretenzijas. Reizēm, pavērojot savstarpējās attiecības, nākas secināt, ka cilvēki paši mulst no dāvināšanas. Kaut vai gada nogalē, ielūkojoties dāvanu pirkšanas procesā, novērtēju – kautrība un apjukums līdzās pircējiem bikli iesoļo ne vienā vien tirdzniecības vietā.
Nez kāpēc tā iegājies, ka cilvēki vairāk tomēr vēlas ņemt, nekā dot, neprasot par to atlīdzību. Bet, ja kaut ko dod, tad noteikti gaida, ka par to saņems pretī to pašu. Un ir tā, ka nekad došana un ņemšana nelīdzsvarosies vienos svaru kausos. Kaut kā būs vairāk, kaut kā – mazāk. Tomēr galvenais, vai došanas prieks nāk no sirds un ar mīlestību. Cik vien nācies lasīt intervijas ar dažādiem dziedniekiem, visās teikta viena patiesība – nedari otram ļaunu, tas pašam agri vai vēlu nāks atpakaļ. Pieļauju, ka daļa visu mūžu stingri turas pie šīs patiesības, citi to laiž gar ausīm, bet pārējie attopas tikai tad, kad ir par vēlu labot slikto rīcību.
Interesanti, kā devēja un ņēmēja principi veidojas vecāku un bērnu attiecībās. Kad bērni ir mazi, vecāki viņiem atdod visu savu mīlestību un rūpes. Bērni izaug lieli (nav saprotams, pa kuru laiku!), kā putnēni aizlido no ligzdas un būvē paši savējo. Tad, cik nu kuram iespējams un ir vēlēšanās, bieži dodas uz vietu, kur sākušās viņu pirmās dzīves gaitas. Vecākiem šķiet, ka pieaugušie bērni vienmēr novērtēs viņu labos centienus un atdarīs ar to pašu. Daudzi mierina sevi, ka vecumdienās vismaz būs, kas pie gultas pasniegs krūzi ūdens. Tomēr tas ir pašapmāns, jo ne vienmēr, kā zināms, viss notiek pēc mūsu prāta.
