31. Pēdējā laikā pircēju pulkam ir pievienojies kāds, viņasprāt, interesants vīrietis spēka gados.
31.
Pēdējā laikā pircēju pulkam ir pievienojies kāds, viņasprāt, interesants vīrietis spēka gados. Šī klienta pirkumi ir lielāki nekā vairumam vietējo. Parasti viņš ierodas īsi pirms veikala slēgšanas, labā noskaņojumā, nesteidzīgi izvēloties pirkumus, aizvien ko patīkamu pasakot arī pārdevējai. Viņi ir arī iepazinušies. Vitauts Līkums – tāds ir viņa godavārds. Kur strādā un kāpēc ieradies Šanhajā, Dzidra neprasa, jo kāda gan viņai daļa. Kā pircējs viņš ir izdevīgs,bieži pērk dārgo “Muižkunga” desu, saldskābmaizi, dārgo sieru, bet nekad alu un cigaretes. Kādu dienu, kad klāt veikala slēgšana un atkal Līkuma kungs klāt, viņš lūdz pārdevējai padomu, kādas konfektes Dzidra ieteiktu priekš dāmas, kas viņam ļoti simpatizējot.
“Varu ieteikt brīnišķīgo “Rafaello”. Skaists iepakojums. Ekskluzīvas, kā tagad saka, konfektes.”
“Ja atzīstat to par labu, pirkšu!”
Apkalpojusi Līkumu, Dzidra pievēršas nākamajam pircējam. Tā ir sešus, septiņus gadus veca sīka meitenīte – Liesma no pretējās mājas. Kā parasti bērnam līdzi iedota lapiņa ar produktu saraksts: piens, divi rupjmaizes “ķieģelīši”, “Tautas eļļas” pudele, lētās ziepes un veļas pulveris, margarīns. Pārdevēja var tikai nopūsties par pieticīgo pirkumu, kas atkārtojas no reizes uz reizi. Atlikumā paliek dažas melnās naudiņas.
“Vai kādam saldumiņam neiznāk?” mazā vaicā un acis kāri skatās uz kociņkonfekšu dozi: “Mamma man atļāva, ja paliks pāri.”
Dzidra padod bērnam vienu kociņkonfekti un sauju piena konfekšu – gotiņa, nesverot un par to naudiņu neņemot – atlikumā jau ir palikuši tikai pāris santīmi. “Pasveicini mammu un brālīti,” viņa saka un pievēršas nākamajam pircējam.
Līkums nesteidzas un vēl kavējas veikalā, bet mazā Liesma, iepirkumu maisiņu priecīgi kūļādama, aizsteidzas pāri ielai. Pēc brīža, kad atkal veikalā nav pircēju, Līkums vedina Dzidru uz sarunu: “Vai jūs tā bieži dāviniet pircējiem konfektes?”
“Reizēm man sirds neiztur, kad mazais pircējs ir tāds trūcīgas ģimenes bērns kā šī meitenīte. Ģimene dzīvo tikai no bērnu pabalstiem, mājās ir zīdainis, nevienu ģimenes pelnītāju neesmu manījusi.”
“Man arī priekš jums ir mazs pārsteigums, lūdzu,” un Līkums sniedz Dzidrai nupat pirkto “Rafaello” konfekšu kastīti: “Jūs mani vienmēr laipni apkalpojat un esat kā saulīte nomales krēslainajā sabiedrībā!”
Iestājas īss, neveikla klusuma brīdis. Dzidra ir samulsusi kā jauna skuķe. Vaigos iesitas silts vilnis. Tā ir vienīgā reize, kad viņai kāds te tā pateicas.
“Ko jūs! Es tikai daru savu darbu, būt pieklājīgai un uzsmaidīt man patīk, par to man nekas nepienākas.”
“Ko jūs klīrējieties, tas ir tikai mazs uzmanības apliecinājums.” Un Līkums aiziet savā staltajā gaitā. Viņš nēsā pagaru ādas mēteli, platmali, viņam vienmēr portfelis pie rokas. Pirkumus viņš nekad nenes polietilēna kulītē – tas nav viņa stilā.
Laiks slēgt veikalu, Dzidras darba diena ir beigusies, priekšā vēl garš vasaras novakars mierīgā noskaņojumā. Nav vairs zemnieces nebeidzamās skriešanas un nepadarāmo darbu. Mazajā pilsētas zemes pleķītī viss sakopts, apstādīts un apmīļots. Beidzot viss ir tādā kārtībā, kas agrāk viņai laika trūkuma dēļ neizdevās. Mājiņa cauru gadu slīgst zaļumos un ziedos, mauriņš rūpīgi nopļauts, augļu kokiem izgriezti liekie zari. Dzidra rāmā gaitā soļo mājās, prāts ir pacilāts, kājas vieglas. Viņa jūtas jauna un laimīga.
Pārdevējas profesija nav nemaz tik peļama: beidzies “blatu” laiks, kas uzspieda savu ne tik patīkamo zīmogu pircēja un pārdevēja savstarpējām attiecībām. Tad tā saucamie draugi aplidoja pārdevējus kā lapsenes meduspodu, ar viņiem bija jārēķinās: tu man – es tev!
