Pirms desmit gadiem trapeniete Ilga Lakstīgala piedzima otrreiz. Tas bija laiks, kad viņa uzņēmās rūpes par Mikužu draudzes namu un uz visiem laikiem atteicās lietot alkoholu.
Pirms desmit gadiem trapeniete Ilga Lakstīgala piedzima otrreiz. Tas bija laiks, kad viņa uzņēmās rūpes par Mikužu draudzes namu un uz visiem laikiem atteicās lietot alkoholu.
“Tas ir mans Dievs, kas ļāva atdzimt no jauna. Kad beidzot pieliku punktu savai iepriekšējai dzīvei, jutos tā, it kā būtu augšāmcēlusies,” saka I.Lakstīgala.
Šogad viņa saņēma Trapenes pagasta padomes Pateicību par Mikužu draudzes nama sakopšanu. Pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Liberts atzīst, ka Ilga ir pilnīgi pārvērtusies un nemitīgi rūpējas par seno ēku, kur joprojām notiek dievkalpojumi. Ar draudzes namu iepazinās Vidzemes novada skates “Sakoptākais pagasts 2004” vērtēšanas komisija, kas Trapenes kultūrvidi nominēja apbalvošanai. I.Lakstīgala atzīst, ka visvairāk priecājas par labiem vārdiem un sirsnīgu rokas spiedienu. Sievietes dzīves laime ir viņas bērni.
Gūst spēku pārvarēt netikumu
“Dzīve ir dzīve. Tā nav tik skaista, kā reizēm iedomājamies. Manu mīlestību sabradāja, tāpēc jutos bezspēcīga. Savu vilšanos centos kliedēt ar alkoholisku dzērienu palīdzību. Diezgan daudz dzēru, lai gan bija jāaudzina pieci bērni. Tiesa, novārtā viņus nepametu,” atzīst Ilga.
Kāds viņai it kā sacīja – pienāks brīdis, kad spēsi atturēties un nedzert. Neviens tam neticēja. Ilga nokļuva pat Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur ārstējās alkoholismu.
“Mani neglāba ne zāles, ne kauns un sirdsapziņas pārmetumi. Mani izglāba Dievs, kas deva spēku pārvarēt tieksmi pēc alkohola. Es jau biju apnikusi pati sev, nespēju ar sevi sadzīvot, tāpēc jautāju – kam es dzīvoju. Bērniem? Kam viņiem māte ar trīcošām rokām, kas nav tiem paraugs?” atceras sieviete.
Viņa ar asarām acīs lūdzās atbrīvot no tādas dzīves. Bija pat gatava aiziet mūžībā, tomēr nespēja pati pārraut dzīves pavedienu. Ilga domā, ka Dievs redzēja viņas sāpes un vēlmi par katru cenu atbrīvoties no sava netikuma. Viņa bieži bija teikusi – šī nu ir pēdējā brandavīna glāze, tomēr tai sekoja cita pēdējā. “Tas biju kartupeļu stādāmais laiks, kad beidzot pieliku punktu iepriekšējai dzīvei un pievērsos Dievam, tāpēc jūtos tā, it kā būtu divas reizes dzimusi.” Kad brīnums notika, arī Ilgas bērni pievērsās Dievam.
Vēlas dāvāt gaismu vārdos un darbos
Līdzko I.Lakstīgala atmeta “sasodīto dzeršanu”, radās citas intereses. Viņa piedalījās floristikas kursos Alūksnē. “Biju notrulināta, tāpēc gribējās pilnveidot sevi, apgūt kaut ko skaistu. Tagad varu ne tikai tuviniekus un draugus, bet arī citus iepriecināt ar skaistiem darbiem. Pinu vanagus bērēm, gatavoju pušķus jubilejām un svētkiem. Ziemassvētkos, protams, veidoju adventes vainagus. Sveces vainagā aizdedzām draudzes namā un mājās.”
Ilga raksta arī dzejoļus. Pirmie bija publicēti Liepājas Raiņa 6.vidusskolas laikrakstā, šajā skolā viņa mācījās. Viņas mātes brālis bija aktieris Liepājas teātrī. Vecāki vēlējās, lai vienīgā meita iegūtu labu izglītību, tāpēc aizsūtīja uz pilsētu pie jūras.
Ilga mācījās vienā klasē ar Jāni Peteru, kas jau tolaik rakstīja “spīdošus” sacerējumus. Tomēr Ilgai vajadzēja atgriezties Trapenē, jo onkulis negaidīti nomira. Pēc tam ilgus gadus nebija vēlēšanās rakstīt, tam neatlika laika. Protams, ietekmēja arī iekšējā cīņa starp “tumsas un gaismas spēkiem”, kā Ilga salīdzina. Tagad viņai patīk savas domas izlikt uz papīra sveces gaismā. I.Lakstīgala vēlas labās domās un vārdos paust mīlestību.
“Neesmu ne dzejniece, ne rakstniece, bet vienkārša lauku sieviete. Dievs man bija lēmis vēlreiz piedzimt, lai sāktu citu, labāku dzīvi.” Bērni atzīstot, ka māte ir gudra. Viņi neprot atrast skaistus vārdus dzejoļiem un apsveikumiem, tāpēc lūdz Ilgu tos uzrakstīt. Viņa ir sacerējusi novēlējumu dēliem brīdī, kad tiem pietrūks mātes.
Mācās ticēt un piedot pāridarījumus
Ilga bērnībā bijusi palaidnīga meitene, jo pastarīte lolota vairāk par brāļiem. Tiesa, arī tie bijuši diezgan neganti. Nerātnības bija iemesls arī nelaimei, Ilga zaudēja valodu, jo izkrita cauri bēniņu grīdai un pārsita galvu. “Tur bija vērpjamais ratiņš. Es to enerģiski griezu, līdz iebruka pamats zem manis. Gadu neapmeklēju skolu. Kad atsāku mācības, nevarēju izteikt burtu “r”. Citi bērni par mani smējās, tāpēc nereti uz māju gāju raudādama,” atceras I.Lakstīgala.
Savukārt viņas meita Rita zīdaiņa vecumā pārcieta meningītu, ko ārsti laikus neatklāja, uzskatot, ka vainojama zobu nākšana. Viņa nevar runāt. Otra meita Inese bērnībā nobijās no liela vācu aitu sugas suņa, šoks meitenei radīja psihiskas problēmas, kas izpaudās krampjos. “Vedu pie ārstiem un dziedniekiem, arī pie Zilākalna Martas braucām vairākkārt. Kāda kāršu licēja man teica, ka meita būs gudra un vadīs lielu kolektīvu. Tā arī ir. Inese atveseļojās apmēram pēc pusotra gada. Visu to laiku man vajadzēja būt pie viņas, kamēr iemieg, jo apmēram pēc desmit minūtēm ķermeni sarāva krampjos. Tā bija šausmīga sajūta – bailēs gaidīt šo brīdi,” saka Ilga. Viņa domā, ka liela nozīme ir ne tikai ticībai Dievam, bet arī dziedniekam. Kāda tante iespērusi Martas kaķim. Lai gan Zilākalna saimniece to nav redzējusi, teikusi, ka vairāk tai nebūs jābrauc pie viņas. Pēc kāda laika tante nomirusi. “Ticu, ka Dievs ir debesīs, lai arī to neredzam,” uzsver I.Lakstīgala.
Ilga nevarēja vīram piedot neuzticību, tāpēc ierosināja šķirt laulību. Viņa atzīst, ka bija lepna, tāpēc palika viena ar pieciem nepilngadīgiem bērniem. Tagad sieviete sen netur ļaunu prātu uz bijušo vīru. Regulāri mātei zvana trīs meitas un divi dēli. Ilze ir skolotāja Strautiņu pamatskolā. Arī Inese ir skolotāja, strādā Siguldā. Rita ir otrās grupas invalīde, dzīvo mājās un palīdz mātei saimniecības darbos, kopj govis, cūkas un zirgu. “Bērni dusmojas, ka audzēju lopus, bet esmu zemes cilvēks, man tie patīk, es nešķobu degunu par mēslu smaku,” apgalvo Ilga. Dēlam Sarmim ir grāmatu veikals Rīgā, bet Ojārs ir uzņēmējs Jelgavā. Visiem, izņemot Ritu, ir ģimenes, tāpēc Ilga ir vecmāmiņa astoņiem mazbērniem.
