Grūti ticēt tam, kas nav acīm redzams un rokām taustāms.
Grūti ticēt tam, kas nav acīm redzams un rokām taustāms. Ziemeru pagasta “Graudiņos” dzīvojošās Prinduļu ģimenes savstarpējo attiecību siltums ir sajūtams, tomēr daudzi viņiem jautā: vai pietiek mīlestības četriem bērniem?
“Mīlestība nav atkarīga no bērnu skaita. Tā vai nu ir, vai nav. Ja nepietiek četriem, tad nepietiks arī vienam,” ir pārliecināti dzīvesbiedri.
Arita un Jānis audzina divus dēlus un divas meitas. Mūsu sarunas laikā tie palielo māju līdz pat jumtam piepilda priecīgām čalām. Vērojot trokšņainās spēles un savstarpējās attiecības, nezinātājs neiedomātos, ka divi ir pieņemti bērni. Vecāki uzsver, ka nav īsta aizbildņu ģimene. Viņiem aizbildnība ir tikai starpposms, kamēr kārto adopciju. “Roberts un Mārtiņš ir pašu radīti, Elīna ir adoptēta, Tīce jeb Patrīcija pagaidām ir aizbildnībā. Tiesa, aizbildnis ir vīra tēvs, jo aizbildnis nevar adoptēt bērnu. Tādi diemžēl ir likumi, bet tā bija vienīgā iespēja ātrāk atvest mājās meiteni,” skaidro A.Prindule.
Patiesībā ar Patrīciju viss sākās. Meitenei bija trīs gadi, kad dzīvesbiedri secināja, ka ir gatavi pieņemt kādu bērnu. “Televīzijas ziņās stāstīja par bērnunamu, kur pirmo reizi ieraudzījām Patrīciju. Viņa pilnīgi neiederējās tajā vidē, tāpēc sākām interesēties par viņu. Izrādījās, ka šie jautājumi risināmi ilgi,” secina Jānis. Abi nolēma apciemot meiteni vārdadienā. Tā kā viņi bija atzīti par adoptētājiem, bērnunamā aicināja apskatīt četrus mēnešus vecu meitenīti. “Kā ieraudzījām, tā iemīļojām. Viņa jauki iekārtojās Jānim klēpī un mīļi pieglaudās. Apmēram pēc mēneša varējām vest Elīnu mājās,” atceras A.Prindule.
Arita ir ģimenes ārste trīs pagastos. Pašnodarbināta persona ir sociāli neaizsargāta gadījumā, ja vēlētos dzemdēt bērnu. Tad ir jāmeklē atvietotājs, lai nodrošinātu darbu prakses vietā. Viņa ar vīru izvēlējās citu ceļu.
Prinduļi atzīst, ka sabiedrībā valda ačgārns uzskats. Ja mātei nevar būt bērns, tad visi saprot vēlmi adoptēt to.
“Kāpēc nepietiek ar vēlmi, bet ir vajadzīgs fizisks defekts vai slikta veselība vienam vecākam? Mūsuprāt, tā ir lielākā kļūda. Galvenais, lai bērni viņiem ir mīļi. Turklāt adoptēti bērni ir gaidīti, to ne katrs var teikt par savējiem,” ir pārliecināts Jānis.
Viņam ar Aritu tas liekas dabiski, bet daudzi sev uzdod jautājumu – vai varētu uzņemties atbildību, rūpes par pieņemtiem bērniem un mīlēt viņus tikpat stipri kā savējos.
“Ja uz šo jautājumu nespēj atbildēt, tad nevajag to darīt. Tāpat vajadzētu no šāda nodoma atteikties, ja ir grūti izteikt vēlmi adoptēt bērnu un kārtot juridiskas formalitātes. Tas nozīmē, ka pieaugušie nespēs aizstāvēt bērnu, bet tas neizbēgami būs jādara,” uzsver Arita.
Prinduļi secina, ka katrs par šādu iespēju spriež pēc personiskā viedokļa un pieredzes. Nav gluži tā, ka uz viņiem rādītu ar pirkstu, bet ir pietiekami daudz cilvēku, kas adopciju uztver nosodoši vai pat agresīvi. Turpretim no citiem ir jūtama labvēlība. Ārstes pacienti dāvina pašu adītas zeķītes vai citas lietas bērniem. Tas ir ļoti jauki un mīļi, ka tā viņi pauž savu attieksmi.
Pārsteidz un biedē apkārtējā pasaule
Mazās Elīnas ienākšanu ģimenē vecāki izjuta vairāk, jo viņa bija vēl zīdainis. “Vienu brīdi likās – ko mēs darām?! Ne jau tādēļ, ka negribētu viņu vai šaubītos. Bija bažas, vai spēsim tikt galā. Mēs abi strādājam, es mācos… Tomēr puikas jau paaugušies, un bijām noilgojušies pēc mazuļa,” atzīstas Jānis. Pagājis apmēram pusgads, līdz vecāki jutuši – Elīna “atveras”, kad viņu paņem rokās. Savukārt Patrīcija nepacietīgi gaidījusi, kad varēs braukt mājās. Tomēr ceļā uz Ziemeriem abi nedaudz bažījušies – ja nu meitene pēkšņi izbīstas un vēlas doties atpakaļ uz bērnunamu?
“Bija dīvaini, ka Patrīcija kopā ar mums pirmo reizi iegāja veikalā. To ir grūti aptvert, ka viņa tikai sāka spert pirmos soļus mums tik ierastā vidē. Bērns stāvēja un brīnījās, ka maize ir kukulī, nevis šķēlēs,” atceras Arita. Pēc tam sekoja laiks, kad Patrīcija bija “kā no saites norāvusies”.
Sākums bija grūts visiem. Reizēm sieviete jutās kā ļaunā pamāte, jo vajadzēja arī stingri pateikt: “Nē!” Tagad meitene ir aktīva un sabiedriska, piedalās orientēšanās sacensībās, kurās mātei jāskrien līdzi. Arita smejas, ka jūtas kā lāču māte ar pelēnu. Bet apzinās, cik svarīgi tas ir Tīcei, kas baidījās iziet pa durvīm.
Tikai tagad īsti izjūt tēva laimi
Jānis domā, ka ar vienu bērnu vēl nevar izjust, ko nozīmē būt tēvam. Pirmdzimtais izrauj viņu no neatkarības un uzliek pienākumus. Otrais bērns jau dod lielāku pieredzi, bet tikai ar trešo, viņaprāt, rodas izpratne un atziņas ne tikai par bērnu, bet arī pašaudzināšanu. “Īstu tēva laimi sāku izjust ar trešo bērnu. Tas man dod vislielāko gandarījumu un labākās emocijas,” atzīstas J.Prindulis.
Viņš secina, ka ir daudz iemācījies. Reizēm pietrūka savaldības, kad pirmais dēls viņa rūpīgi uz galda saliktās mantas novilka uz grīdas. Toties nesen apgāztais televizors nevienu vairs sevišķi neuztrauca.
Dzīvesbiedri brīnās, cik tomēr bērni ir līdzīgi, nevis atšķirīgi. Patrīcija un Roberts ir kustīgi un enerģiski, Elīna un Mārtiņš – klusi un mīlīgi, māsa un brālis ar līdzīgiem raksturiem. Tik vienādi, tik harmoniski un tik draudzīgi! Tiesa, intereses krustojas. Patrīcija un Mārtiņš ir mūzikas skolas audzēkņi, tāda ir viņu pašu izvēle. Savukārt Roberts ļoti labi zīmē.
Nevar izaudzināt bez Dieva palīdzības
Aritai un Jānim ir katram pa māsai, varbūt tieši tāpēc viņi ir pārliecināti, ka ģimenē jābūt vismaz trim bērniem.
“Mana pieredze liecina, ka divi bērni neveido harmoniju. Ja viņiem rodas domstarpības, tad nav, kas palīdz tās izlīdzināt,” uzskata vīrietis.
Toties nevar nepamanīt, cik saprotoši un viens otru papildinoši ir abi laulātie. Jānis un Arita vēlas, lai viņu bērni nekad nezaudētu ģimenes siltuma un drošības sajūtu.
“Viņi izaugs un aizies no mums. Nedod Dievs, palikt viņiem par apgrūtinājumu. Tāpat mums nevajag, lai visiem būtu augstākā izglītība vai spīdoša karjera. Lai viņi atrod savu vietu, kur jūtas labi!” saka A.Prindule. Jānis papildina, ka ģimenē bērni apgūst “sadzīvošanas mākslu”. Tās ir garantijas, ka viņi pēc šā modeļa veidos savas ģimenes.
Dienas laikā visi ir ļoti aizņemti, bet pie vakariņu galda Prinduļi noteikti ir kopā. Ziemassvētki ģimenē ienāks tikai janvārī, kad šos svētkus svin pareizticīgie. Tie paiet klusu. “Daudzi aizmirst, ka tas ir gavēņa laiks. Reliģija un baznīcas tradīcijas kļuvušas populāras, kad tās ir izdevīgas un neapgrūtina,” uzskata Arita.
Atbildot uz jautājumu par konfesijas izvēli, Jānis uzsver, ka ticībai nevajadzētu būt atkarīgai no piederības tai. Galvenais – esi kristietis vai ne. “Ir augstprātīgi domāt, ka saviem spēkiem spējam izaudzināt labus cilvēkus. Ja nav sakārtota garīgā dzīve, tad uz to nevar cerēt. Diemžēl vecāki bieži vien garīguma trūkumu cenšas kompensēt ar materiālām vērtībām,” domā J.Prindulis.
Arita atceras Bībeles stāstu par diviem brāļiem. Vecākais par zupas šķīvi pārdod savu pirmdzimtību jaunākajam. Viņš noguris un izsalcis atgriežas no medībām, tāpēc augstāk vērtē šo vajadzību apmierināšanu.
“Nevajag pieņemt atbildīgu lēmumu, kad izjūt “izsalkumu” pēc kaut kā. Tas attiecas arī uz vēlmi adoptēt bērnu. Labāk to darīt tad, kad vecāki jūtas labi un stabili. Tad nenāksies vilties pēc tam, kad nākas secināt – bērns nav tikai prieks. Tās ir arī negulētas naktis pie viņa gultas, nepārtrauktas rūpes un atbildība,” akcentē Prinduļi.
