Lielākā sensācija mūsu miestā, dabiski, allaž ir medības, trofejas, svaigs šašliks… Cieņā arī trofeju izstādes.
Lielākā sensācija mūsu miestā, dabiski, allaž ir medības, trofejas, svaigs šašliks… Cieņā arī trofeju izstādes. Laiku pa laikam tādas notiek. Tas ir atskats uz padarīto. Hm. Es gan neesmu mednieks, bet… tomēr gribētu būt. Viendien mana labākā drauga un kaimiņa Toļika sieva man indīgi saka: “Vai dzi”, medību trofeju izstāde atvērta! Biji?” Es šai atbildu, ka tur neko neesmu pazaudējis. A šī pretī: “Kā tad ne? Es tur tavējos ragus ar redzēju.” “Nevar būt!” tā es iesaucos patiesā naivumā. Es taču neesmu mednieks! A Toļika sieva tik smīn ūsās. Esot gan bijuši izstādē izlikti Antona Krikuma ragi! Nu vai ziniet! Nodomāju, ka man tie ragi ir jāredz. Varbūt man ir uzradies kāds vārdabrālis – mednieks. Aiznesos uz izstādi ar varenu spēku un ātrumu (lai paspētu pirms izstādes telpu slēgšanas), gluži kā tāds staltbriedis. Ieskrēju zālē aizelsies un, pēc skābekļa tverdams, sēcu: “Kur ir tie Antona Krikuma ragi? Es gribu redzēt!”
A tur dežurantīte priekšā. Nu galīgi ne medniece. Prasa man: “Kā jūs teicāt? Te to ragu ir tik daudz! Un mednieku arī! Kā lai es zinu, kuri ir Antona Krikuma ragi? Ejiet un meklējiet, kamēr vēl izstāde atvērta. Tūlīt jau slēgsim ciet!”
Iegāju es izstādē, galva man noreiba. Tik daudz ragu vienviet savu mūžu nebiju redzējis. Nu veicas taču tiem medniekiem! Un kādu tik ragu nav – i plakani, i asi, daudzžuburu un vienžubura. Kādus tik gribi! Zem ragiem lasu, kam tie pieder. Un piepeši es visu sapratu. Toļika sievas mājiens bija tik indīgs… Dabiski, ka manu ragu te nav. Nevar būt! Mana laulene, mana Antonija, es jums teikšu, ir svēta sieviete, lai gan – kas zina…
Ak, nabaga mednieki. Neviļus jānorauš asara. Skatos – Ziedonim Švirkstam tādi mazi stirnāža radziņi (sieva laikam vēl nepieredzējusi), bet Hugo Pūciņam – pamatīgi aļņa ragi (smagnēji un rupji, laikam sieva viņu pievīlusi ar paša labāko draugu). Ak… Apmulsu. Bet ja nu pie kādiem ragiem tomēr pierakstīts mans vārds? Kā ar meža cūkas apgriezieniem žigli izaru riņķī visu izstāžu zāli… Manu ragu tomēr nebija. Atviegloti nopūtos. Toties atradu sava labākā drauga Toļika Sviestiņa ragus – staltbrieža – ar vienu nolauztu ragu, bet otru veselu. Elpa man aizrāvās. Tas patiesi bija emocionāls brīdis. Ak, Toļiks, mans bēdubrālis… To otru ragu taču es viņam aplauzu pēc tam, kad biju samīlējis viņa sievu, bet Toļiks – manējo. Fu. Biju to pavisam aizmirsis.
No izstādes tomēr aizgāju apmierināts. Man bija atriebības saldais plāns, kā morāli sagraut Toļika lauleni. Devos taisnā ceļā pie viņas un pavēstīju: “Jā, arī man ir ragi. Un es ar tiem lepojos. Šos ragus man uzlika sieviņas Antonijas pirmais mīļākais – aktieris ar starptautisku vārdu – Bruno Oja, bet nospodrināja un iesvētīja šos ragus mācītājs no kaimiņu miesta un pieslīpēja – Ministru prezidents ( ne jau tagadējais!).” Lūk, tā! Un visām klačubābām nu ir mutes ciet vai, pareizāk sakot, – vaļā. Bet parunāt viņas nespēj. No šoka.
