Nesen lasīju kādas sievietes teikto, kas pasauli redz kā lielu džemperi ar milzīgu, sarežģītu rakstu. Ikviens tajā esot kā valdziņš.
Nesen lasīju kādas sievietes teikto, kas pasauli redz kā lielu džemperi ar milzīgu, sarežģītu rakstu. Ikviens tajā esot kā valdziņš. Un tas ir ļoti svarīgs tieši tajā vietā, kur ir, lai visa kompozīcija būtu skaista, kāda tā ir no Radīšanas. Ja cilvēks izdarot pašnāvību, viņš apzināti izraujot sevi no džempera. Tad Radītājam rodoties problēmas, kā caurumu izlabot, jo ikviens ir saāķēts ar citiem valdziņiem. Ja iziet no ierindas, tiek izjaukta harmonija.
Man šonedēļ bija norunāta tikšanās ar kādu ļoti jauku, dzīvespriecīgu un saprotošu cilvēku. Saka, ka vispatiesākais iespaids par otru cilvēku mums rodas pirmajās tikšanās sekundēs. Šo cilvēku iepazinu jau pirms gada un tieši šāds priekšstats man radās. Bet nebija vēl pienācis norunātās tikšanās laiks, kad šis cilvēks izvēlējās “apzināti izraut sevi no džempera”… Tā bija ļoti negaidīta ziņa, kas tobrīd visu pāršķēla kā ar asu zobenu.
Es daudz esmu domājusi par to, kas mudina cilvēkus izdarīt pašnāvību brīžos, kad pārējie to pat nenojauš. Vienmēr mēdzu sevi arī norāt – kādas gan man ir tiesības spriest par citu dzīvi un izvēli, kā tajā dzīvot! Mani sadusmo ja pēc šāda neatgriezeniska nelaimes gadījuma apkārtējie – ne jau tuvinieki, bet sveši cilvēki – cenšas būt visgudri un spriež, kādēļ gan Pēteris vai Anna tā izdarīja? Laikam jau tāpēc, ka … Un tad nu seko visneiedomājamākie fantāziju lidojumi! Katrs iztēlojas to, ko vēlas. Visvairāk man kaitina, ka pašnāvnieki tiek saukti par gļēviem. Uzskatu, ka neviens un nekad, pat visgudrākie psihologi, nevarēs pateikt patieso iemeslu, kādēļ cilvēks izdarījis pašnāvību. Tādos gadījumos pirmkārt tiek analizēti ša cilvēka dzīves apstākļi un attiecības ar tuvajiem. Tajos tad nu mēģina atrast iemeslu un atbildi uz jautājumu: “Kāpēc?” Es uzskatu, ka tas nav iespējams, jo atbildi uz šo jautājumu zina tikai tas, kura vairs nav. Un mums, pārējiem mirstīgajiem, to nekad nebūs lemts uzzināt.
Varbūt šodienas sabiedrībai vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai izzinātu galvenās cilvēku temperamenta atšķirības. Ne tikai psihologiem vai psiholoģijas studentiem, bet ikvienam sabiedrības loceklim. Nedomāju, ka mēs varam “mest pār vienu kārti” sangviniķus, flegmatiķus, holeriķus un melanholiķus. Piemēram, melanholiķiem ir iedzimta nedrošības izjūta, viņiem uz katra soļa vajadzīgs atbalsts un sapratne. Šodienas sabiedrībā viņi ir pirmie, kurus “noraksta” un izstumj. Mums vienkārši vajadzētu katru dienu acis turēt platāk vaļā un sniegt palīdzīgu roku ikvienam – kaut tikai ar vārdu. Varbūt tas līdzēs nenomukt valdziņam no džempera raksta.
