Saruna ar Nataradžu notika dažas minūtes pēc viņa uzstāšanās . Tikko bija novilkts un rūpīgi salocīts somā indiešu dejotājiem raksturīgais tērps, bet spožie, dejā izmantotie zobeni – paslēpti ādas makstīs.
Iepriekš zinot, ka Nataradža, būdams krišnaīts, piekopj noteiktus ēšanas, sadzīves un attiecību modeļus, kā arī vairāk par visu sapņo dzīvot kopā ar ģimeni tādā vidē, kas atbilstu viņu ticībai, ģērbties saskaņā ar reliģisko piederību, vadoties pēc zināmām patiesībām ģimeniskās attiecībās un baudīt sabiedrības iejūtību, biju sagatavojusi virkni jautājumu, kas sarunas laikā nebija vajadzīgi, jo runāja galvenokārt Nataradža.
Man pašam ir bērni, tāpēc zinu, cik nozīmīgi viņiem veltīt uzmanību. Ja bērniem koncerti sagādā prieku, un es zinu, ka tā tas ir, to ir vērts darīt. Mēs nezinām, kas no šiem cilvēkiem izaugs, bet ja varam ar savu darbību, labām domām un piemēru iedvesmot viņus kaut kam pozitīvam, tad tā ir jārīkojas. Pēc dabas esmu sociopāts. Man ir ļoti svarīgi, kāda ir sabiedrība, kurā bērni dzīvo. Ja spēju puišiem pierādīt, cik labi ir nesmēķēt un nelietot alkoholu, un kaut viens šim piemēram seko, tad varam runāt par rezultātu.
Negribu nodalīt: smēķētāji un dzērāji, jo pasaulē nav nekā galīga. Cilvēks var būt sazina kāds svētais, bet viņš nevar paredzēt, kas ar viņu notiks pēc laika. Mūziķi un mākslinieki ir vieni no nelaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, jo viņiem ir tas, ko apzīmē ar vārdu “slava”. Diemžēl slavas nasta ir ārkārtīgi smaga, tomēr šīs nastas dēļ ļaudis dara neiedomājamas lietas, izdzīvo šausmīgas dzīves. Viduslaiku svētais ir teicis, ka tiem, kas godina Dievu kā personību, cenšoties attīstīt personisku mīlestību, jāizvairās no sekošanas slavai un bagātībai. Slava ir pārejoša. Vienu brīdi visi tevi slavina, bet pēc kāda laika tās pašas personas gatavas iemīt dubļos. Ja cilvēkam nav garīga pamata, viņš neiztur slavu un nodzeras, lieto narkotikas vai izdara pašnāvību. Mūsdienu māksliniekiem un mūziķiem tas ir spilgti izteikts.
Kāpēc cilvēki tiecas pēc slavas, zinot, ka var “sadegt”?
Domāju, neviens sākumā nezina, ka var “sadegt”. Arī vēdas (senindiešu svētās grāmatas) saka, ka grēka nav, jo ikviens cilvēks vēlas dzīvot un darīt tā, kā labāk. Pasaulē eksistē materiālās divdabības likums: kas vienam ir labs, otram – slikts. Tas veido mijiedarbību, ko sauc par karmu – “ko sēsi, to pļausi”, “kā pagrūdīsi, tā dabūsi pretim”, tāpēc, ja cilvēks vēlas būt ievērojams, tas notiek ar labām domām. Neviens iepriekš nedomā, ka tagad veiks plānveida ļaundarības. Tādu, kas tā domā, vispār nav. Sabiedrībā izveidojies garīguma stereotips. Daudzi domā, ka garīgums ir relaksācija, ka tas ir kaut kas viegls un gaišs, bet tā nav, jo garīgums ir smags ikdienas darbs ar sevi. Tas nav tūrisma vai atpūtas brauciens.
Kādam jābūt cilvēkam, lai viņš būtu jūsu cieņas vērts?
Tie būs skarbi vārdi, ko teikšu. Man pārmet, ka tā runāju, bet apkārt notiekošais neiepriecina. Pirmām kārtām cilvēkam jābūt goda un cieņas sajūtai attiecībā pret savu dzimtu un ģimeni. Ja cilvēks sapratīs savu vietu sabiedrībā kā dzimtas tradīciju turpinātājs, tad viņš arī pret citiem attieksies kā brālis vai māsa. Bet ja viņš, piedodiet, ir izdzimtenis, tad…
Padomju Savienībā bija raksturīgi veidot izdzimteņus, kam neinteresēja ne dzimtas tradīcijas, ne ģimene. Visi domāja par partijas uzdevumiem, brauca būvēt Baikāla – Amūras maģistrāli, iesaistījās vēl citās šizofrēniskās izdarībās tā vietā, lai godātu senču tikumus. Tie neeksistēja.
Kur tad vēl marksisma – ļeņinisma izdomātais nacionālais jautājums? Mūsu senči nedzīvoja pēc nacionālā apzīmējuma. Viņi dzīvoja dzimtas, nevis tautības kategorijās. Ļaudīm bija vienalga, kāda ir ādas krāsa, kāda acu forma, bet, ja cilvēks bija Kārkliņu dzimtā un turēja tās godu, viņš bija savējais, ko visi uzlūkoja par godājamu un cienījamu cilvēku, kas cienīja māti un tēvu, savu arodu.
Starp citu, arods un bizness ir divas dažādas pasaules. Bizness ir tas, kur nopelna naudu. Mūsdienu verdzības iekārtā viss balstīts uz naudu. Arodam ar naudu nav nekāda sakara. Arods ir cilvēka dzīves sūtība. Kurš šodien zina arodu? Visiem ir tikai bizness. Paradoksāli, ka cilvēkam, kas zina arodu, nekas nav jāpārdod un jāiesmērē. Ļaudis paši nāk pie viņa.
Tāpēc cenšos cilvēkus iedvesmot, lai viņi nedzenas pakaļ iluziorajām, neīstajām vērtībām – naudai, slavai, biznesam, lai viņi kopj savu dzimtu, lai viņiem dzimst mīlēti un gribēti bērni.
Šī dzīve ir nežēlīga. Vēdas saka, ka šī ir nāves planēta. Ik uz ceļa jāsastopas ar nāvi. Iedomājieties, ja jums ir tikai viens vai divi bērni, tad faktiski vecumdienās jūs sevi esat nolēmuši pilnīgai vientulībai. Bieži vien vecāki kodē savus bērnus, nospraužot viņiem dzīves mērķi, nosakot, par ko kļūt, bet bērns negaidot saka, ka viņš vēlas doties uz templi un skaitīt “Harē krišna”. Tad sākas: “Ak tu nodevējs tāds!” un tamlīdzīgi.
Man ir trīs dēli, kas ir ārkārtīgi atšķirīgi, tāpēc ir vienalga, par ko viņi kļūs. Galvenais ir, lai viņi saglabātu ģimeniskuma izjūtu. Ja kaut viens no viņiem izpaudīs vēlmi iet manās pēdās, lai viņš ir manis svētīts. Mēs – visa ģimene – leposimies ar viņu, sakot: “Lūk, tas mūks ir mūsu dēls!” Viņš būs kā sūtnis pretī garīgumam. Ja tev nav ko sūtīt uz šo garīgumu, tad viens vai divi bērni ģimenē ir tikai personisko jutekļu apmierināšana, trīs bērni – tā jau ir kalpošana.
Vai uzskatāt, ka viens, divi bērni ģimenē ir sievietes ekspluatēšana?
Mūsdienās visvieglāk ekspluatēt sievietes ir pilsētā. Visi viņām sludina neatkarību, brīvību un iesaka kļūt par biznesmenēm, jo sievietes ir viegli izmantot. Izmanto ķermeņus, spējas, atļaujas maksāt mazāku algu.
Bet, ja sievietei ir bērni, viņa nav izmantojama. Tomēr sievietei agri vai vēlu ir jāizšķiras par labu mātes mīlestībai vai propagandētajai sievietes laimei biznesā. Arī manai sievai pienāca šāds brīdis. Viņa apzināti izvēlējās mātes mīlestību. Protams, tas ir iepējams tad, ja vīrieši nav lupatas.
Vai mūsdienu vīrieši tādi ir?
Uzskatu, ja vīrietis dzer, smēķē, staigā apkārt un pieļauj iespēju šķirties, viņš ir lupata. Es tāds biju. Man ir šī negatīvā pieredze, jo sākumā, līdzīgi kā visiem vīriešiem, nebija zināšanu par ģimenes dzīvi. Tikai tad, kad aizgāju uz templi, iepazinu vēdas, spēju izveidot pozitīvu ģimenes modeli.
Iedomājieties, cik tas ir fantastiski, kad, lai kādas arī būtu grūtības, es apsēžos blakām sievai, mēs paskatāmies viens otram acīs un sakām: “Lai kas arī būtu, mēs paliksim kopā līdz nāve mūs šķirs.” Mūsdienās cilvēki baidās viens otram sacīt šādus vārdus, jo baidās būt izmantoti, ir nedrošība, meli, trūkst uzticības. Ja starp sievieti un vīrieti nepastāv uzticība un mīlestība, tad nevar būt arī sevis ziedošanas.
Ja bērni redz, kā vecāki viņus mīl, nevis gaida pilngadību, lai ātrāk no viņiem atbrīvotos, tad arī bērni veidos laimīgas ģimenes. Laimīga sabiedrība var būt tikai tad, ja ir laimīgas ģimenes. Vīrietim ir jārada sievietei drošības sajūta, iespēja paļauties. Ja sieviete un vīrietis sapratīs, ka šķiršanās vienkārši nav, viņi pratīs izveidot kopdzīves modeli.
Jūs uzskatāt, ka televīzijas šovi līdzinās greizo spoguļu valstībai?
Vērtības, ko šodien sludina masu saziņas līdzekļi, veido sabiedrību bez nākotnes ar izjukušām ģimenēm, pamestiem un nemīlētiem bērniem, alkoholu.
Realitātes šovi ir tās sistēmas sastāvdaļa, kas mūs pieradina darīt nelabas lietas. Tie kodē cilvēkus. Tas ir līdzīgi, kā uz cigarešu paciņām lieliem burtiem uzrakstīts, ka smēķēšana nogalina, tomēr cilvēki smēķē aizgūtnēm, bet dēmoni (tie, kas tās ražo), berzē rokas par nopelnīto naudu. Arī tas, kāds tiku parādīts televīzijas šovā “Tālavas mantinieki”, neatbilst tam, kāds esmu patiesībā. Pieradījums tam – fakts, ka neviens realitātes šova dalībnieks par mani nav teicis nevienu sliktu vārdu vai pārmetumu.
To, ka esmu bijis neiecietīgs, uzbāzīgs un tamlīdzīgi, apgalvo tikai šova veidotāji, jo viņiem tā ir vajadzīgs. Ar televīzijas palīdzību iespējams izkropļot patiesās vērtības. Es biju nolēmis palikt šovā tik ilgi, kamēr būšu vajadzīgs. Kāpēc neviens neparādīja to, ka spējām būt izpalīdzīgi un saprotoši? Aizbildinājās, ka nevienu tas neinteresējot. Ko neinteresē? Cilvēkus? Neticu. Paradoksāli, – kāds ir izdomājis, kas, viņaprāt, cilvēkiem ir interesanti, un rāda to. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, es piedalītos šovā kaut vai tāpēc, lai parādītu, kā ir jāizturas pret provokācijām.
Vai pasaules redzējumu izsakāt dzejoļos?
Ar dzejoļiem biju pierakstījis vairākas klades, bet tās visas izmetu. Pārstāju dzejot, kad sapratu, ka mana dzīve ir kā dzeja, jo arī garīgajā pasaulē ik vārds ir kā dziesma, ik solis – kā deja.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Arnis Heidemanis, daudzi viņu pazīst ar vārdu Nataradža.
– Vecums: 36 gadi, dzimšanas dienu svin 8.oktobrī.
– Profesija: datorgrafiķis. Maketē un veido reklāmu dizainu, mūziķis, darbojas grupā “RamaDance”.
– Ģimene: precējies.
– Bērni: Madara Heidemane (13 gadu), dēls Padma Ločana Heidemanis (9 gadi), Rasarādža Heidemanis (6 gadi), Pandava Ardžuna Heidemanis (1 gads).
– Labākās rakstura īpašības: patiesīgums, sirsnība, atklātība un uzticība.
n Dzīves moto: patiesīgums un izpratne par lietas būtību.
– Ko nekad nevēlas aizmirst: vienmēr paturēt prātā Krišnu.
– Par labu cilvēku uzskata: tādu, kam piemīt labas īpašības, kas raksturo labu cilvēku, un kurš tās spēj realizēt dzīvē.
***
Nataradža
– ir veģetārietis, neēd gaļu, zivis, olas,
– nebaidās no nāves,
– par labu atpūtu uzskata veselīgu darbu un fiziskas nodarbes,
– trakākais, ko izdarījis dzīvē – bez drošinājuma rāpies klintīs,
– nepiešķir nozīmi ērtībām,
– mīļākā mūzika ir putnu dziesmas rīta agrumā, mantru dziedājumi,
– nevarētu iztikt bez sievas un bērniem, garīgā skolotāja un cilvēkiem.
