Atpakaļ veikalā viņa vairs bez policijas neies, jo nevar taču zināt, kāds plāns ir Mežaiņa galvā. Kad tā arī izdarīts, viņa jūt sala stindzinošo elpu, sīks drebulis pārņem Dzidras ķermeni.
Atpakaļ veikalā viņa vairs bez policijas neies, jo nevar taču zināt, kāds plāns ir Mežaiņa galvā. Kad tā arī izdarīts, viņa jūt sala stindzinošo elpu, sīks drebulis pārņem Dzidras ķermeni. Varbūt drudzis ir no bailēm? Tādas viņa ilgi neatceras piedzīvojusi. Viņai dzīvē nav bijis līdzīgas situācijas, kad būtu kā pašreiz jābaidās par iespējamām briesmām. Jo ilgāk viņa dreb no aukstuma un bailēm, jo garāks šķiet policijas gaidīšanas laiks. No veikala telpām neatskan ne skaņa. Varbūt viņš jau ir projām un sacelta viltus trauksme? Meklēt tad vajadzēs tikpat kā vēju gaisā, policisti par viņu pasmiesies, tas būs viltus izsaukums. Varbūt viņa ir pārsteigusies? Mežainis, iespējams, mierīgi devies savās gaitās? Bailēm reizumis ir lielas acis. Tomēr veikalā bez policijas viņa neatgriežas. Visa lielā dūša, ar kuru viņa ir agrāk lepojusies, tagad ir papēžos.
Pēc laika, kas, kā izrādās, ildzis tikai dažas minūtes, piebrauc policijas dežūrmašīna, zilas bākugunis spīdinot. Divi braši, plecīgi varas pārstāvji kaujas gatavībā pa veikala durvīm iebrūk tirdzniecības telpā. Dzidra aiz viņiem, drosmi atguvusi, atgriežas savā darba vietā, nu visi pamana, ka pinkainais vīrs guļ uz grīdas un raustās konvulsijās.
“Tā varētu būt epilepsija – krītamā kaite,” saka viens no policistiem, “laikam jāved uz slimnīcu, neko ļaunu jau viņš nav sastrādājis. Tikai maize un nazis mētājas uz grīdas. Auksto ieroci kā iespējamās vardarbības liecinieku savācam līdzi. Pastāstīsiet mierīgā garā, kas te notika, bijāt gan uztraukusies. Pareizi darījāt, jo nevarēja paredzēt, ar ko incidents beigtos, ja nebūtu uznākusi šī lēkme.”
Tagad, kad viss jau beidzies, Dzidra izstāsta par notikušo policijai, un pašas bailes liekas pat smieklīgas. Nu Dzidra saskata pat notikuma komisko pusi: viņa ir izrādījusies pilnīga zaķapastala, draudīgais un mežonīgais ienācēja izskats ir licies aizdomīgs – vai tikai tas nav noziedznieks? Vai tad tādi tie uzbrucēji izskatās? Tas visdrīzāk ir parasts bomzis. Laiks beigt darbu, sakopt un aizslēgt telpas. Šī diena bijusi laba mācībstunda. Protams, viņas darbs te, nomalē, nav nemaz tik drošs, kā agrāk licies. Jau ar rītdienu viņa nēsās kabatā asaru gāzes baloniņu, ja jāpiedzīvo kas līdzīgs. Sargā pats sevi, tad arī Dievs tevi sargās! Tā vecāmāte arvien skandināja.
Aizslēgusi veikalu, pieslēgusi signalizāciju, Dzidra pa sabiezējušo vakara krēslu, kas nomales ieliņās ziemā liekas īpaši nepatīkama, ātrā gaitā dodas mājās: beigas labas, viss labi!
Tajā pašā vakarā, kad no darba pārnāk Linda, Dzidra uzzina, ka badā pamirušais mežainis ir garā slimais Zigurda brālis Kalvis, kas atmaldījies uz dzimto pusi un tagad ievietots Silaines slimnīcā. Viņam nepieciešama ilgāka ārstēšanās, jo esot arī apsaldējumi un citas kaites. Iespējams, ka nelaimīgais gribējis nokļūt savu vecāku mājās “Ziedulejās”, bet, neatrodot tur savējos, atklīdis līdz Silainei. Jau tuvākajās dienās viņu pārvedīšot uz psihiatrisko slimnīcu. Tas nu būtu jāzin arī Zigurdam, tāpēc Linda zvana viņam: skaitās taču brālis. Zigis, sākumā padzirdis Lindas balsi, ir pārsteigts. Taču uzzinājis par zvana mērķi pavēstīt par Kalvja gaitām – kļūst pikts: “Es zvanīšu, lai viņi paši atbild par savu slimnieku ceļojumiem un aizved, kur viņam vieta. No trakonama personāla bezatbildības neviens nedrīkst ciest, un es un mamma ne tik. Mēs papildus maksājam par viņa uzraudzīšanu, pārējais nav mūsu darīšana, viņš ir jātur izolācijā. Es viņa dēļ tik daudz esmu cietis, pat tavu uzvārdu pēc laulībām izlūdzos, lai manu vārdu vairs nekad ar viņējo nesaista,” visbeidzot viņš piemetina.
Kad Linda apprasās, kā klājas pašam, Zigis atcērt, ka tas tiekot prasīts tikai pieklājības dēļ, mirt vēl pagaidām netaisoties, taču nekādus nākotnes plānus nekaļot, ēdot paipalu olas, tās ieteicis kāds ekstrasenss… Viņu sarunas ar katru tikšanos vai tikai telefona sarunas reizi kļūst arvien īsākas, Lindai bieži jāuzklausa dusmu izvirdumi. Linda gan cenšas viņu saprast, tomēr nolemj izvairīties no liekiem kontaktiem un tātad arī no iespējamiem konfliktiem. Kas bijis, tas bijis. Pēc neveiksmīgā randiņa ar ķirurgu Lūsi viņa atkal jūtas kā pele sprostā: šaudās šurpu – turpu, bet izeju nerod. Vajadzētu tomēr ar Augustu izrunāties.
