Pirmajā Adventes svētdienā dodos uz mežu, kas ar roboto torņu smailēm atgādina baltu svētnīcu. Ejot liekas, ka koki salīkuši un aizturējuši elpu zem baltā smaguma.
Pirmajā Adventes svētdienā dodos uz mežu, kas ar roboto torņu smailēm atgādina baltu svētnīcu. Ejot liekas, ka koki salīkuši un aizturējuši elpu zem baltā smaguma. Nekur nepakustas ne zariņš, pat liega vēja pūsma netraucē absolūto klusumu un svinīgo mieru. Egles mēmi papleš zaru rokas un godbijīgi pieliec galotnes, te nostājoties kā godasardzē abpus takai, te atvirzoties tālāk un slīdot pa apli kā dejā. Tuvojoties mežmalai, arvien spožāk cauri kokiem laužas saules stari. Īsta saules simfonija! Laistās ik sīkā sniegpārsliņa, atgādinot, ka baltā sevī ietver visas septiņas varavīksnes krāsas. Ne vienmēr balts ir tikai balts, tam var būt neskaitāmi daudz nianšu. Tuk, tuk… tuk, tuk… Pēkšņi pasakaino klusumu pārtrauc dzenis. Pats klauvētājs nav manāms, bet acīmredzot tas pat svētdienā nevar iztikt bez darba.
Toties man vēl negribas atgriezties nemiera un stresa pilnajā ikdienā. Mežā sniega baltums un egles zaļums ir patiesāks, tāpēc nav jākaunas par sāpīgu asaru vai muļķīgu smaidu. No kokiem gūstu spēku un pārliecību, ka stipriem blakus var stāvēt vājākais. Viņi to neaizēno, bet paceļ uz savām zaru rokām tos, kas salūst spēcīgākā vējā. Salīdzinājumā cilvēku līdzjūtības vārdi bieži ir tikai tukšas frāzes. Tiesa, mežābolu sūrums nereti dzirdams manis teiktajā, bet domās bija gaišu ziedu vieglums! Pietrūkst, labu vārdu. Varbūt pietrūkst, kam tos teikt? Noteikti ne, ja vien atceras, ka katrs mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai darbabiedrs, paziņa vai nejauši sastapts garāmgājējs.
Cilvēka sirds kļūstot bagāta sevi atdodot. Bet prāta “banka”? Tai vienmēr ir vajadzīgs jauns avots, kur pasmelt veldzi. Kādreiz likās, ka man ir bezgalīgi daudz, ar ko varu dalīties un iepriecināt citus. Tomēr gadiem ritot atskārstu, ka domu, zināšanu un arī jūtu apcirkņi nebūt nav neiztukšojami. Nepieciešams atjaunoties. Visjaukākais būtu izdarīt kaut ko tādu, ko citi nav gaidījuši, vai arī pati neesmu iedomājusies, ka to varētu. Gribas būt egoistei! Tas ir tik vienkārši – būt mājās ar saviem mīļajiem, vakaros laiski dzert tēju, ļauties romantikai un priekam, kas sasilda dvēseli. Atmetīšu steigu un paraudzīšos, vai lielajā skrējienā neesmu aizsteigusies garām kaut kam svarīgam. Atgādināšu sev, ka tikai sirdsgudrība var palīdzēt, kad liekas – zeme zem kājām pazūd. Ļaušu baltām saules domām saplaukt un saziedēt. Atvēršu savu sirdi mīlestībai, lai spētu dot un saņemt šo lielāko brīnumu. Cerēšu, ka viss ir iespējams. Un ticēšu, ka sapņi kļūs īstenība.
Domās aizdedzu visbaltāko sveci pašā staltākajā eglē. Tai blakus pavasarī iestādīšu mazu. Tā augs, zaļos un dāvās prieku daudziem. Un varbūt ar klusumu pateiks to, ko vārdos nespēju.
