Pie loga piegrabināja. Laura atmeta segu un, tumsā lūkodamās, mēģināja saskatīt to, kas bija iztraucējis naktsmieru.
Pie loga piegrabināja. Laura atmeta segu un, tumsā lūkodamās, mēģināja saskatīt to, kas bija iztraucējis naktsmieru.
Kaut tikai nebūtu Arnis, – nodomāja Laura. Zallijas tante, Lauras tēva māsa, arī krustmāte, par Arni brīdināja: – Skaties pati! Viņam mēle kā zutis lokās. Nebūsi ne pirmā, ne pēdējā, kura pēc abu vīterošanas pēcāk slauka vientuļās mātes asaras. Tā bija teikusi Zallijas tante, un Laura šo patiesību paturēja prātā.
Viņa nekā par Arni nezināja, jo pati tikai trešo nedēļu vadīja laukos. Laura ieklausījās, klauvējieni atkārtojās, šoreiz jau drebelīgākā grabināšanā. Viņa mēģināja iztēloties, kā būtu, ja tiešām atnāktu Arnis. Par ko viņi nakts laikā runātos? Patiesībā runātu viņš. Laura piekrītoši mātu ar galvu. Jā, stāstīt Arnis prata, tur krustmātei taisnība. Tiesa, Arnis viesa zināmas simpātijas, taču mīlestības zieds neraisījās plaukt. Pārāk liels skaļums plūda no viņa. Nu nē! Lauras liktenim vajadzēja nākt no klusuma, tā viņa vismaz iedomājās. Šim ideālam atbilda Guntis, par kuru tantei nav ne jausmas. Arī pašai Laurai vēl nav skaidrības. Bailes, ka nepieviļas. Tagad vismaz ir par ko pasapņot. Droši vien arī krustmāte sapņo. Viņai Ernests bija vienīgais mūža draugs.
Laimīgā! – Laura, ciešāk ietinusies segā, gandrīz vai ar skaudību prātoja, pie reizes arī priecādamās, ka tante nepamodās. Pēc kāju izsautēšanas viņa parasti iekrita veselīgā lauku cilvēka miegā.
No rīta cēlās agri un pārstāstīja sapņus. Tantes sapņi parasti vijās ap nelielo saimniecību – vistām, brūnaļu, dažreiz arī par agrīno jaunību, kad abi ar Ernestu vēl tikai cerējās.
Tēva māsa jaunībā bijusi ļoti pievilcīga, ar lielu bizi. Tagad gan mati bija nogriezti, taču joprojām turējās kupli. Ja vien krustmātei nesāpētu kājas, Laura būtu gatava saderēt, ka viņu kāds būtu jau apprecējis. Šis kāds nebija neviens cits kā Pēteronkulis no kaimiņiem. Pārāk bieži viņš te iegriezās. Sarunas nebija tikai par laiku un saimniecību… Krustmāte smējās un, ar rokām atgaiņājoties, bija teikusi, ka tikai Smilšu Reinim atvēlēšot sevi.
Vai tā bija mīlestība? Laikam jā. Uzzied taču arī veci koki, sprieda Laura. Vēlāk uzzināja, ka Pēteronkulis lakstojies ap krustmāti un viņas draudzeni Hermīni. Kad otro sievu apglabājis, sācis piestaigāt.
Nu ja, veca mīlestība nerūs. Acīmredzot krustmāte bijusi tuvāk nekā Hermīne, – domāja Laura un pasmaidīja. Kad Laurai beidzot izdevās aizmigt, viņa nedzirdēja, ka vēja brāzmas no jauna pieņēmās un kāds zars traucās gar logu.
Kad Laura pamodās, istabā jau bija liela gaisma. Viņa atcerējās dīvaino grabināšanos aiz loga.
Interesanti, kas tur bija? Iespējams, ka iemaldījies ceļa gājējs.
Lauras pārdomas pārtrauca krustmāte. Ņiprā sieva dziedāja par rudeni un zilajiem viršiem. Pēc brīža viņa, iestājusies durvīs, laipni aicināja Lauru brokastīs.
Vai, meitiņ, kā šonakt gulēju! Lai nu tu, bet es jau parasti pamostos no trokšņiem. Padomā vien, ārā bijis tik liels vējš, ka vecajai ābelei atlauzis zaru. Es jau Ernestam savā laikā teicu, lai tos kokus nestāda tik tuvu logam. Cik tur vajadzēja, un rūts būtu ārā. Būs vien jāpiekrīt, ka Auna zīmē dzimušie esot spītīgi.
Laura klausījās un domāja, ka arī viņa ir dzimusi Auna zīmē. Pēkšņi viņai kļuva bail. Ja nu Guntis ir viņas liktenis un tā vien gaida, lai Laura to sapurinātu?
Vecā ābele ar saknēm vēl turējās zemē. Tikai viens zars bija atlūzis, pilns ar sārtiem āboliem. Atkal Lauru pārņēma dīvains nemiers. Aizlūzušais zars – tikai bez āboliem, ļoti atgādināja pašas dzīvi vecumā.
