Jau labu laiku nav neviena pircēja, un Dzidra lasa līdzpaņemto žurnālu.
Jau labu laiku nav neviena pircēja, un Dzidra lasa līdzpaņemto žurnālu. Sāk krēslot. Pēdējie pircēji parasti ierodas īsi pirms veikala slēgšanas, tad izveidojas pat rinda. Šodiena droši vien nebūs izņēmums, gan jau atkal vēlīnie pircēji būs klāt. Dzidra iededz ārā spuldzi un tās gaismā pamana cilvēka stāvu, kas mīņājas pie durvīm. Dzidra periodiski atrauj skatienu no lasāmā, vai gaidītājs vēl aizvien turpat? Neies taču ārā uzrunāt: ja stāv, lai arī stāv kaut visu vakaru! Iepērkas un aiziet vēl daži pircēji, bet vīrs aiz loga aizvien turpat. Vai tiešām tas būtu ar kādu sliktu nodomu? Cik ilgi tas tur kvernēs? Beidzot gaidītājs kā klupšus pārklūp pār slieksni. Ienācējs ir bārdu apaudzis nenosakāma vecuma vīrs, noskrandušās drēbēs, plikām zilimelnām salā apzilējušām rokām, bez cepures, sapinkotiem matiem. Tāds te nav redzēts. Pienācis pie letes Mežainis, kā viņu tagad nosauc Dzidra, veras drūmu skatienu plauktos, neko nerunā, tikai ar žestu rāda uz savu muti un maizi plauktā. Skatiens ir saprotams – nikns un paģērošs, viņš grib ēst. Ar tādu tikai pa labam: Dzidra padod maizes kukuli, kad viņš ar to vien nav mierā un rāda uz aukstuma vitrīnu, arī desas luņķi. Kad zilais rādītājpirksts pirksts norāda uz alus plauktu, pārdevēja pasniedz pirmo pagadījušos alus pudeli: lai jau ņem un atstājas. Apmeties ar visu ēdamā porciju pie loga, dīvainais apmeklētājs acīmredzot gatavojas maltītei: atvāž no kabatas izņemtu saliecamu nazi, griež maizes ņukas, desas gabalus un negausīgi ēd, izdvešot tikai kādas nesaprotamas skaņas – tā kā rūcienus, kā neskaidru murmināšanu, reizēm pamezdams drūmu skatienu pārdevējas virzienā. Vai tādam ir nauda? Protams, lieki būtu prasīt!
“Kāpēc nenāk neviens pircējs, vai tiešām sals visus sadzinis savās mājās?” Dzidra ir satraukta – šī kompānija nav no tām labākajām, kas piedzīvotas. Varbūt paēdis dīvainais tips aizies savu ceļu? Izdzēris alus pudeli viņš var arī apreibt, tad sekas var būt neparedzamas. Dzidra izmisīgi gaida kaut vienu vienīgu pircēju, taču šovakar viss liekas kā izmiris. Drīz jāslēdz veikals, bet atnācējs tikai ēd un mīdās. Pēkšņi Dzidrai ienāk prātā, ka nav taču vēl atrasts Larisas slepkavnieks. Ja nu tas ir viņš un ieradies savas asinskāres dzīts? Nazis kā draudu apliecinātājs ir tik iespaidīgs: īsts aukstais ierocis. Arī mežainis sāk apskatīt savu apkārtni, atkal veras plauktos. Kaut kas ir jādara! Bailes pēkšņi sāk stindzināt Dzidras prātu. Ja nu viņai draud briesmas? Ir jāziņo par draudīgo stāvokli policijai, jo ātrāk, jo labāk! Radījums sāk raudzīties griestos, tad kaut ko meklē kabatās. Rijība ir aprimusi. Kas sekos tālāk, Dzidra neskatās.
Viņai rodas plāns: atmuguriski virzīties uz noliktavu, iziet pa noliktavas durvīm pagalmā un no mobilā telefona zvanīt uz policiju, lai brauc un savāc aizdomīgo tipu.
