21. “Sveces iedegtas, ēdmaņas smaržo, viss kārtībā. Gulta arī droši vien uzklāta! Es gan esmu tāds muļķis bijis, ar aizmālētām acīm staigājis. Un es domāju, ka tu esi…”.
21.
“Sveces iedegtas, ēdmaņas smaržo, viss kārtībā. Gulta arī droši vien uzklāta! Es gan esmu tāds muļķis bijis, ar aizmālētām acīm staigājis. Un es domāju, ka tu esi…”
Linda tādu Kārli redz pirmo reizi un ļaunākais ir tas, ka pagalmā iebrauc arī Augusts. Tagad ir par vēlu vēl kaut ko skaidrot, un vispār Lindai nav ko teikt, viss taču ir pateikts. Kārlis paspēj indīgā tonī izmest: “Tu gaidi šito veci? Vai tas ir tas, kas atbilst tavām augstajām prasībām? Es gan drīkstētu tev sveces iedegt, jo es tevi mīlu, un žēl, ka to neesmu teicis jau agrāk, dzirdi tagad – mīlu, jau sen! Labāk, ka tu to uzzini tūliņ un tepat liecinieka klātbūtnē. Un nedomā, ka es tagad braukšu projām un atstāšu tevi viņa apskāvienos!”
“Lūdzu, netaisi skandālu! Kamēr…” tā Linda gluži samulsusi.
“Kamēr viņš te nav palicis uz visiem laikiem? Nu, nē! Tu mani tādā gadījumā nepazīsti. Es neesmu kuslais puika, kas stāvēs muti ieplētis un pieļaus, kā tevi šitais… piemuļķos un pametīs.”
Pie ārdurvīm atbraucējs jau otro reizi uzstājīgi klauvē. Kad viņš, atbildi nesagaidījis, ver durvis, Linda gan paiet nācējam pretī, bet Kārlis seko un negaidīti apņem Lindu ar savu kreiso roku ap pleciem…
“August!”” Linda sveiciena vietā sāk izskaidroties: “Tas ir Kārlis – Larisas Pavlovskas, atceries – veikalnieces, kuru tu lāpīji, dēls. Viņš man tikpat kā brālis! Iebraucis apskatīties, kā izveidota tūristu mītne…”
“Tu jau gan to gribētu!” Kārlis neļauj viņai pabeigt teikumu: “Taču tā tas nav. Mēs Apsīšu namiņā bieži esam zem viena jumta. Lindai vajag sargu, un es pretendēju uz šo vietu jau sen. Tagad skatos, ka jārīkojas drošāk, te uzradušies citi, kamēr es studēju.”
Augusts ir manāmi samulsis – situācija ir tik divdomīga. Ziedu pušķis – rozā orhidejas – joprojām ir viņa rokās: “Lindiņ, tu kā saimniece vai neaicināsi mani tālāk? Lai jauneklis… brauc savu ceļu!”
“Kārli, lūdzu, parunāsimies citreiz! Brauc projām!” Linda izmisīgi nočukst.
“Tas nav iespējams! Tu paskaties, ko tu izvēlies! Šis cilvēks tev derētu par papucīti!” Kārlis, panācis uz telpas vidū, ieņem tādu kā cīnītāja pozu, bet arī Augusts neliekas vakarējais. Arī viņš ir gatavs ne tikai vārdu cīņai. Ziedus viņš uzliek uz galda stūra un naidīgi veras sāncensī. Linda ir tuvu izmisumam: “Lūdzu, tu taču nesāksi kauties, August! Kārli, par savu dzīvi es rūpējos pati, un tu dodies projām! Lūdzu! Vai es esmu tev ko solījusi? Saki, lai Augusts arī dzird!”
“Jaunekli, jūs taču dzirdējāt?” Augusts arī bilst.
“Es esmu teicams karatē speciālists, ceru, ka ticēsiet maniem vārdiem. Varbūt dosimies projām abi? Ko tu, Lindiņ, saki? Tagad tev vairs nekāda maltītes baudīšana kopā ar šo cienījamo kungu nesanāks, esmu jūs iztraucējis, un projām netaisos. Solījusies tu man gan līdz šai dienai neesi, jo neesmu tevi vēl bildinājis. Es to tikai gatavojos darīt.”
No notikušā Linda ir vairāk nekā apstulbusi: “Tiešām šodiena ir sabojāta! Kārlim laikam ir taisnība, jums abiem jādodas projām. Tas ir kaut kāds cirks!”
“Un es te neesmu klauna lomā!” Augusta acis no dusmām izskatās asinīm pieplūdušas. Tad viņš pagriežas uz izeju. Irbju ārdurvis ir diezgan zemas, tāpēc garāka auguma cilvēkam ir jāpieliec galva.
Kārlis viņam seko, tad strauji atgriežas telpā, paķer Augusta nestos ziedus un, izgājis pagalmā, ar slaidu vēzienu uzmet tos uz lieveņa jumta: “Tur tiem vieta!” noteikdams.
