Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā alsviķietis, 24 gadus vecais Vilnis Prazņicāns kopā ar savu – Sauszemes spēku 2.kājnieku bataljona 2.rotu – būs viens no svētku parādes dalībniekiem Rīgā.
Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā alsviķietis, 24 gadus vecais Vilnis Prazņicāns kopā ar savu – Sauszemes spēku 2.kājnieku bataljona 2.rotu – būs viens no svētku parādes dalībniekiem Rīgā.
Pirms divām nedēļām viņš atgriezās no misijas Irākā. Vilnis saka, ka, sagaidot valsts svētkus, viņam ir īpašas sajūtas. Kā karavīram, kas guvis pirmo un nopietno militāro rūdījumu, un kā ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kas jūt piederību savai valstij.
Ar Vilni Prazņicānu runājam par četru mēnešu ilgo misiju svešā zemē, par to, ko nozīmē būt labam karavīram. Kopš 2003.gada maija miera uzturēšanas misijā, pēc skaita piektajā, uz Irāku dodas arī Latvijas karavīri. Kāda ir viņu motivācija – patriotisms, finansiālie apsvērumi vai vēlēšanās pierādīt sevi apstākļos, kas nav salīdzināmi ar ikdienas mierīgo dzīvi. Irāku šobrīd dēvē par pasaules bīstamāko vietu, tur katra diena apliecina, cik baisas ir kara radītās šausmas. Par nežēlastības upuriem kļūst arī sagūstītie ķīlnieki, veidojot tikai nelielu posmu garajā noslepkavoto cilvēku ķēdē. Kā Vilnim radās doma – būt vienam no Latvijas karavīriem, kas dosies uz Irāku?
“Pirms gada atgriezos mājās no obligātā dienesta. Negribējās strādāt autoservisā, lai gan darbs bija labs, man patika. Katrs cilvēks laikam savā dzīvē kaut ko meklē, kamēr atrod. Izlēmu doties uz Nacionālo Bruņoto Spēku mācību centru Ādažos. Sagadījās tā, ka tieši tad komplektēja rotu apmācībai,” stāsta V.Prazņicāns.
Vilnis Prazņicāns uzskata, ka Ādažos nonācis īstajā laikā, pašā kulminācijā. Sekoja piedāvājums doties misijā uz Irāku.
“Man citas domas nebija – jābrauc. Uzskatīju, ka piedalīšanās misijā ir kā jebkurš darbs. Pirms došanās projām, protams, bija uztraukums,” apgalvo V.Prazņicāns.
– Vai kaut uz mirkli domājāt, ka varat arī neatgriezties?
– Par to daudz nedomāju, lai gan jāapzinās, kāds tas ir risks. Baidīties nedrīkst. Man bija mērķis – jāaizbrauc, jāizdara darbs un jāatgriežas mājās. Sāpīgāk bija tuviniekiem. Mamma raudāja un jautāja, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Kad atgriezos, visi, protams, priecājās.
Mājās, skatoties televīziju, dzirdētais paziņojums, ka kāds karavīrs Irākā ir gājis bojā, tiek uztverts daudz saasinātāk. Tikpat labi nelaime ar cilvēku var notikt arī ikdienā. Cik cilvēku Latvijā gadā iet bojā avārijās?
– Pirms tam droši vien no lasītā un redzētā masu saziņas līdzekļos bija radies priekšstats par notikumiem Irākā. Vai nebija vilšanās, redzot notikumu patieso ainu?
– Kā saka, velns nav tik melns, kā to mālē. Esot Irākā, daudz kas šķiet citādāks, nekā skatoties ziņas televīzijā. Sākums nebija grūts, jo viss bija jauns un interesants. Kamēr to izzināju, pagāja laiks. Grūtāk bija misijas beigās, pēdējā mēnesī, kad gribējās uz mājām. Uzskatu, ka Irākā paveicām nozīmīgu darbu. Piemēram, vienā dienā konfiscējām 50 mīnmetēju lādiņus, ko varētu izmantot desmit slēpņiem.
– Kādi bija jūsu pienākumi?
– Devāmies patruļās, apsargājām tiltus, bija jāpavada konvojs. Latvieši tika norīkoti veikt ātrās reaģēšanas uzdevumus. Varēja arī nedaudz atpūsties, jo dienās viss bija mierīgi. Naktis bija trauksmainākas.
– Ko varat pastāstīt par sadzīves apstākļiem?
– Dzīvojām “kempā” All Hillas pilsētā tā saucamajos konteineros – četri cilvēki vienā. Par ēdināšanu nevarēja sūdzēties. Vienīgi ēdienam ir maz sāls.
Grūtākais bija pierast pie karstuma, citi nosauļojās. Kad Kuveitā izkāpu no lidmašīnas, likās, ka karstums nāk no tās, taču, paejot uz priekšu, nekas nemainījās. Sākumā mums bija latviešu formas, tās bija biezākas, taču pēc tam mums iedeva plānās amerikāņu formas. Tuksneša apstākļiem paredzētie zābaki labi “elpoja”. Ar vietējiem iedzīvotājiem latviešiem bija labas attiecības, jo latviešu karavīrs ir labs karavīrs (smaida).
– Latvijas karavīri Irākā kaunā nekrita?
– Nē. Uzdevumus latvieši veica kārtīgi. Mūs slavēja par darbu. Ar alkohola lietošanu saistītu gadījumu pie mums nebija. Latvieši labi satika ar dažādu tautību karavīriem.
– Vai ieroci nācās izmantot?
– Biežāk nācās izdarīt brīdinājuma šāvienu. Pašam nebija tādas situācijas, kad atrastos soļa attālumā no nāves. Bija gadījums, kad mašīnu kolonna brauca no Irākas nacionālās gvardes un sprāga mīnmetēju lādiņi. Toreiz brauca citi latvieši, es biju palicis “kempā”. Smagajai mašīnai, kurā bija ložmetēji, izsprāga priekšējais un sānu stikls. Viss beidzās laimīgi.
– Vai jums ir kāds talismans, ko ņēmāt līdzi uz Irāku?
– Tuvinieku fotogrāfijas. Viena fotografēta katoļu baznīcā. Tajā biežāk ielūkojos, tā man ir īpaši mīļa. Varbūt tā man ir veiksmei.
– Vai sirdī jūtaties kā īsts karavīrs?
– Protams, uz Irāku daudzi brauc finansiālu apsvērumu dēļ. Arī man tas nav mazsvarīgi.
Kā karavīrs daudz ko esmu ieguvis, piedaloties šādā misijā. Ja, piemēram, atnāktu strādāt uz Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu par instruktoru, kā tad es mācītu karavīrus, ja man nebūtu pieredzes un pats neko nebūtu redzējis?
Bija tādi, kam likās, ka Ādažu apmācības centrā būs zelta bedre, pēc tam – braucieni uz misiju. Pēc pāris dienām daudzi no mūsu 2.rotas aizgāja. Pārbaudes laiks – četri mēneši – nav viegls, mēnesī var nopelnīt tikai 80 latus. Ne visi to spēj izturēt.
– Kā jūtaties šobrīd, kad esat atgriezies mājās?
– Esmu laimīgs. Tuvinieki priecājas. Pirmais brīdis, kad mūs sagaidīja, bija neaizmirstams. Liels pūlis visapkārt. Apjukums. Krustmeita Leonora, kurai ir divi gadi, skrēja pretī un sauca: “Vilni, Vilni!”
Iespējams, ka dzīvi saistīšu ar militāro novirzienu. Sava “rozīnīte” tam ir. Tas nav nopietni, ja karavīrs vienā misijā piedalās, bet pēc tam viss beidzas. Valstij tad rodas zaudējumi. Ja kādu darbu esi iesācis, tad tam jāatdodas pilnībā.
Cilvēkam pašam šķiet, ka viņš nemainās, taču domāju, ka pēc misijas Irākā esmu citādāks. Laikam esmu kļuvis apdomīgāks un klusāks.
