Tā bija tik ierasta aina – skvērā uz soliņa pie kuplā ceriņkrūma sīka auguma kundzīte.
Tā bija tik ierasta aina – skvērā uz soliņa pie kuplā ceriņkrūma sīka auguma kundzīte. Vasarā – visbiežāk vecrozā vai ceriņkrāsas kostīmā, rudens pusē – peļu pelēkā pusmētelī. Sirmās cirtas pakausī savītas vēl joprojām smagā matu gredzenā. Tērpam allaž piemeklētais bārkstainais saulessargs, pieskaņotās šalles un plecu lakati, mazākas vai lielākas somiņas norādīja uz izkoptu gaumes izjūtu. Smalkie sejas panti un žirgtais skatiens visbiežāk noslēpts zem koķetas cepures platajām malām, reizēm – aiz tīkliņa vai saulesbrillēm. Varbūt tieši tāpēc šī noslēpumainā būtne intriģēja ne tikai mani vien – bieži manīju garāmgājējus ziņkāri pētām eleganto un noslēpumaino sievieti uz soliņa, viņas vecumu iztālēm bija pagrūti noteikt.
Visbiežāk viņa bija redzama, lasot kādu žurnālu, pa reizei kaut ko pierakstot, atzīmējot. Brīžiem bija nojaušams, kā aizsapņojies skatiens klīst pāri kvartāla skvēram, ilgāk aizkavējoties pie kāda garāmgājēja vai smilšu kastē klaigājoša bērnu bariņa.
“Kas gan viņai nekaiš?” pie sevis tīri vai ar skaudību nodomāju. Sakopta, skaisti saģērbusies, brīva no ikdienas darba gaitām un sadzīviskajām rūpēm. Patiesi – kāpēc gan viņai būtu jāsēž savā vienistabas dzīvoklī, ja var sēdēt parkā uz soliņa? Kāpēc visu laiku jāskatās televīzija, ja var skatīties uz cilvēkiem? Kāpēc nevilkt mugurā to, kas skaisti izskatās, kas priecē dvēseli pašai un acis citiem?
Vēlāk, jau apzināti pievēršot uzmanību ne vien kundzītes tērpiem un aksesuāriem, bet arī tam, kādi notikumi risinās ap skvēra soliņu, arvien biežāk ievēroju viņai blakus sēžam vēl kādu – vienu, otru vecāku sievu, pa reizei arī kādu kungu. Citreiz – lielāku vai mazāku bariņu bērnu. Šad tad manīju piestājam kādu jaunu māmiņu ar bērnu ratiņiem. Priecājos – cik skaisti! Acīmredzot šīs sievietes gaišā aura pievelk arvien jaunus paziņas. Arī man ne reizi vien radās vēlēšanās nejauši noiet viņai garām un kaut vai vienkārši pasveicināt. Bet, reāli to iztēlojoties, šāda rīcība galu galā šķita muļķīga un nepiedienīgi uzbāzīga.
To visu vērojot pa virtuves logu, domāju – jā, cilvēkam skaists mūžs nodzīvots, nu ir tik daudz labu paziņu, ar kuriem vienmēr ir par ko parunāt, kuri labprāt piestāj, sasveicinās un pārmij kādu vārdu. Starp cilvēkiem jau tā ir palicis tik maz labestības! Tas ir tikai apsveicami, ja kāds to izstaro. Un vēl ar tādu ārējo šarmu! Bet tad sekoja notikums, kas izmainīja manu attieksmi pret visu iepriekš redzēto. Mēs satikāmies.
Pareizāk, kādā no brīvdienām, kad nesteidzoties izvēlējos garāko ceļu – caur skvēru, gar dīķi -, viņa mani uzrunāja. Varbūt tieši to es arī neapzināti vēlējos, jo parasti uz darbu dodos pa taisnāko ceļu…
Atvainojiet, ka jūs aizkavēju. Vai jūs, lūdzu, nepateiktu, cik ir pulkstenis? Es te kādu gaidu, un nu baidos, ka viņa laikam pārāk ilgi kavējas…
Tā kā jau pāris gadus izmantoju kabatas tālruni un tur redzamo pulksteni, bāzu roku somā, lai no turienes izņemtu telefonu.
Vai, atvainojiet, es patiešām negribēju sagādāt jums neērtības! Es ceru, ka jūs nenokavēsiet svarīgu tikšanos. Reiz kāda sieviete…
Un sekoja steidzīgu vārdu birums, no kura sapratu, ka viņas dēļ kāda sieviete nokavējusi autobusu, līdz ar to – vizīti pie ārsta, līdz ar to – arī atveseļošanos, un nu viņa vēl joprojām jūtoties vainīga…
Kādā īsā viņas ieelpas mirklī man tomēr izdevās iespraust nolasītos pareiza laika rādījumus, kabatas tālruni noglabāt atpakaļ somā un pat paspert kādu soli uz priekšu.
– Atvainojiet, jūs kā izglītots cilvēks varbūt man varat izlīdzēt ar atbildi uz vienu jautājumu krustvārdu mīklā – nu nekādi nesakrīt burti! Zinu, ka jūs strādājat pie grāmatām, tad jau jums tas nesagādās grūtības, – veikli atšķīrusi klēpī guļošo žurnālu, īsu brīdi sieviete tajā ko meklēja.
Pie šādiem jautājumiem ikdienā jau biju pieradusi, tas mani daudz neizbrīnīja. Pagriezusies apstājos blakus.
Atvainojiet, es tā uzreiz nevaru atrast… Varbūt jūs varētu uz mirkli piesēsties, es tūlīt… Lūdzu, lūdzu, atvainojiet!
Piedāvājums likās pieņemams un loģisks, un es patiešām apsēdos. Kā vēlāk sapratu, ar to laikam bija pateikts viss – esmu gatava viņu uzklausīt. Jau nākamajā mirklī, lai arī rokas vēl šķirstīja krustvārdu mīklu žurnālu lapas, sirmās kundzītes vārdi, kas kā bezdelīgas, sēžot uz vadiem, tikai bija gaidījušas starta signālu, atsāka savu vīterošanu.
Īsā laika sprīdī, mijoties ar patiesi izmisušiem izsaucieniem – “Ak, nu kas tas ir, ka nevar atrast īsto lapu!”, “Nu tepat taču bija!”, “Ak, atvainojiet, es nudien negribēju jūs tik ļoti aizkavēt!” -, uzzināju viņas patiesi skumjo dzīvesstāstu. Par mūžībā aizgājušo karsti mīļoto vīru, par svešumā aizprecējušos meitu, par jaunības gadiem, kad dejots, dziedāts un teātris spēlēts. Par dienām, kad vēl apkārt bijuši draugi un plašs paziņu loks, kuru rindas nu arī, laikazoba uzvarētas, sarukušas un savas pozīcijas atdevušas klusuma un vientulības aizpildītiem vakariem un rītiem.
Beidzot bija atrasta arī meklētā krustvārdu mīkla un vainīgais jautājums – autors lugai “Kas tie tādi, kas dziedāja?”. Reiz viņa pati to arī esot zinājusi, lugas nosaukums šķietot tik pazīstams, tomēr prātā nav palicis.
Par laimi, atbilde uz šo jautājumu man nelika ilgi aizdomāties – latviešu klasiķu darbi labi palikuši prātā. Alunāns!
Alunāns? Juris? – brīdi manī neticīgi vērās tumši brūnu acu pāris. – Nē, nevar būt! – melnās acu zīlītes turpināja mani gūstīt.
Vēl joprojām nevarēdama novērsties no urbīgā acu skatiena, gandrīz kā nohipnotizēta nomurmināju:
Nē, Ādolfs… Alunāns.
Ko gan man atgādināja šis vērīgais skatiens? It kā laipns un pretimnākošs, ko par tādu vērsa smaidīgā seja, un tajā pašā laikā – it kā sasprindzināts un pētīgs. Kam gan vēl esmu manījusi šīs straujās, aprautās kustības, pagriežot galvu?
Jau gribēju celties, kad stiegrotā roka pieķērās manam elkonim:
Bet zināt, man te kaut kas nesakrīt! – sirmās sievietes balsī saklausīju patiesu izmisumu. Vai varbūt bērnišķīgu kaprīzi?
Velnam vai pareizāk – tantītei – mazo pirkstiņu biju jau atdevusi, nu neatlika nekas cits, kā pastiept roku pēc krustvārdu mīklu žurnāla, lai tā pa īstam ieskatītos prāta mežģos. Tā nu nākamo desmit minūšu laikā dzirdēju izjustā stāstījumā ietērptu satraukumu par kaimiņiem blakus dzīvokļos un viņu nepareizo dienas režīmu, par neaudzinātiem kaķiem, kas lien no viena balkona otrā un izkašā tur izliktos puķu podus, kā arī šādus tādus novērojumus par līdz šim maz ievērotu kvartāla iedzīvotāju personisko dzīvi. Par tiem, kuri nesatiek un gandrīz vai nepārtraukti skandalē; kuri labi pelna un var atļauties braukt katrs ar savu mašīnu; kuri neprot bērnus audzināt; kuriem ir mīļākās… Tiesa, tam visam gan nebija negatīva un nosodoša pieskaņa, drīzāk – tādas kā bažas par šo iemeslu radītu nenovēršamu “katastrofu”. Daudz nekā man neizdevās iebilst, jo vispirms jau – tajā pašā laikā centos izlabot krustvārdu mīklā ielaistās kļūdas, kā arī tāpēc, ka nekad īpaši neesmu bāzusi savu degunu citu cilvēku personiskajā dzīve un šādas tenkas mani neinteresē.
Pie sevis gan nodomāju – vai tiešām visi, kas te uz brīdi blakus piesēžas, tiek cauri ar krustvārdu mīklu minēšanu vien? No kurienes tad šī viszinošā pozīcija? Vai no acīgas vērošanas vien?
Ar kļūdas labošanu biju tikusi galā un, parādījusi izmaiņas risinājumā, atdevu žurnālu sievietei. Ne uz mirkli nepiebremzējusi savus runas plūdus, viņa no tenkām pārgāja uz citām pozīcijām – pateicības vārdiem par milzīgi lielo izpalīdzēšanu. Parakņājusies somiņā, kundzīte izvilka lielo “Serenādes” konfekti – tā man par viņai veltīto laiku un laipno klātbūtni.
Vai tiešām tā ir tikai neviltota sirsnība un pašas novērojumiem un spriedumiem aizpildīta saruna? Vai, pieņemot šo saldumu, es nepalikšu viņai kaut ko parādā? Vēl kādu vārda minējumu, kādu laika sprīdi viņai blakus uz soliņa. Varbūt neizsīkstošo saldumu krājumu pēc ap viņu šis plašais paziņu loks?
Ilgi man nevajadzēja kavēties minējumos. Ne viss ārēji skaistais tikpat balts un nevainojams ir arī dziļāk…
Ar vieglu žestu pieskaroties manam elkonim, kundzīte it kā uz brīdi aizkavēja mani – lai pavaicātu… Sākumā tā pavisam nevainīgi – no kuras mājas tad es īsti esot? Vai man arī esot balkons? Vai kaimiņos nedzīvojot tas un tas? Ja uz šiem jautājumiem vēl atbildēju visumā atsaucīgi, tad nākamais mani darīja uzmanīgu:
– Un kura tad viņam ir tā īstā sieva?
Ar šo jautājumu dzīve manā prātā radītajā skaistajā idillē ienesa savas korekcijas, liekot saprast, ka noslēpumainajai, ārēji simpātiskajai kundzītei, uz dzīves skatuves ir pavisam cita loma. Daudz prozaiskāka. Bet varbūt dramatiskāka?
Izrādījās, tā bija tikai labi maskēta ziņkārība. Par visu, kas notiek uz ielas, pagalmā, uz balkoniem… Nu pavisam nepārprotami bija skaidrs – viņai, tāpat kā Šerlokam Holmsam, ir daudz ziņu pienesēju, kuri gan šajā situācijā paši par to, visticamāk, pat nenojauta. Jo nu jau arī es gandrīz biju uzķērusies uz šī veiksmīgi un it kā nevainīgi izmestā āķa.
Kundzīte vēl joprojām urbās manī ar savām dzeldīgajām acu zīlītēm, it kā cenšoties izvilkt no manis gaidīto atbildi… Un tad kādu šaudīgu acumirkli es viņā pazinu… žagatiņu – visumā cēlu un skaistu putnu, ja ne vien šaudīgais skatiens un zaglīgā daba – uz visu spožo un nebijušo. Citiem nenosargāto, nepaglabāto. Un kur nu vēl tā mūžīgā pļāpāšana!
Kāpēc tas jūs interesē? – izmantoju savu vecu veco jautājumu, ko reizēm uzdevu, lai nevajadzētu meklēt citu atbildi.
Mirklis apmulsuma. Nervozas roku kustības. Nemierīga sarosīšanās. Tas viss liecināja, ka kundzīti esmu samulsinājusi ne pa jokam. Tam visam gan sekoja atvainošanās vārdu birums – viņa, redz, to nemaz tā neesot domājusi. Tas tikai tāpat vien izsprucis! Pavisam nejauši! Aiz sievišķīgas ziņkāres! Viņa jau tāpat nevienam to tālāk nestāstītu!
Negribējās kundzīti vēl vairāk mulsināt, atgādinot nesen izrunātās frāzes, tāpēc vienkārši piecēlos un atvadījos.
Es nebiju dusmīga, jo ne jau viņa vienīgā uz ielas salasa tenkas un izdāļā tālāk. Visdrīzāk man bija kaut kā žēl. Vispirms jau savās ilūzijās radītā gaišā tēla un tad viņas pašas – Žagatiņas. Cik skumji, ja ikdienu nākas aizpildīt ar tukšām sarunām, kurās pats svarīgākais ir – kas notiek otra cilvēka drēbju skapī…
Vēl tajā pašā dienā vakarpusē pa logu vēroju tīri žiperīgu sievišķi, kas nu sēdēja uz soliņa manā vietā un, plaši žestikulējot, kaut ko aizrautīgi stāstīja. Galvu pieliekusi uz sāniem, kundzīte kādu īsu brīdi uzmanīgi klausījās, tad, uzlikusi roku uz blakussēdētājas piedurknes, viņu pārtrauca. Varbūt lai kaut ko iebilstu, bet varbūt, lai pajautātu? Vienu brīdi man ļoti gribējās, lai viņas runātu… par saviem nepaklausīgajiem bērniem un mazbērniem, par nemitīgajos lietos noslīkušajiem dārziem, par romantiskām filmām ar asarainām beigām, par slikti uzrakstītu romānu… – un vēl par visu ko. Tikai ne par kaimiņiem, kas nevar atturēties no skaļām vārdu apmaiņām, un ne par vienu vai otru, kas redzēts ieejam vai iznākam no turienes vai vēl no kaut kurienes…
Kad iestājās vēsāks laiks, Žagatiņu uz sola manīju tikai retu reizi, bet parasti vienu. Varbūt man tikai negadījās redzēt viņai blakus kādu jau zināmu seju. Varbūt citi bija aizņemti ar rudens darbiem vai noguruši cits no cita. Bet varbūt tādu īstu draudzību viņai tā arī nebija izdevies iegūt….
Bija skumji redzēt viņu tādu vientuļu. Savā peļu pelēkajā pusmētelī Žagatiņa izskatījās kā lietū salijusi. Nosalusi. Nelaimīga. Jau biju apņēmusies vilkt mēteli un doties pie viņas, kad telefona zvans izmainīja manus plānus. Nākamajās dienās es Žagatiņu uz sola vairs nemanīju.
Ko gan es viņai būtu teikusi? Ka ir jau vēl citas vietas, kur aiziet pasēdēt? Bibliotēka, baznīca, kafejnīca… Ka var atrast citas iespējas ap sevi pulcināt īstus draugus? Ka šajā rudenīgi pelēkajā ainavā tā kā mazdrusciņ pietrūks šā gaišā tēla – tāda, kādu to savā iztēlē es radīju pašā sākumā – noslēpumainas fejas? Romantiskas. Gudras. Tieši tādu es viņu paturēšu atmiņā no šīs vasaras.
