Vientulības putni tik klusi kā asaras meklē manu logu, jo tajā vēl deg gaisma. Tiem nav māju, tie dzīvo sadegušās sirdīs un mirušos sapņos. Tā tiem vislabāk.
Vientulības putni tik klusi kā asaras meklē manu logu, jo tajā vēl deg gaisma. Tiem nav māju, tie dzīvo sadegušās sirdīs un mirušos sapņos. Tā tiem vislabāk.
Patiesībā tu tā arī nekad pa īstam neatgriezies. Tā bija sirrealitāte, kārtis uz atmiņām un iespējām. Nekas vairāk. Es to zināju tavā pārnākšanas brīdī. Nezinu, vai tās ir sāpes, vai vienkārši caurvējš dvēselē, jo esmu piemirsusi aizvērt durvis un logus. Uz savu sirdi.
Paliksim viens otram kā sapnis, kas nekad nepiepildīsies. Jo piepildījums nav tik skaists kā ilgošanās. Tāpat kā ziedi pumpuros. Tavas rozes joprojām nav izplaukušas. Skaistas, aukstas un mūžīgas.
Es vienmēr būšu tavs vismīļākais saules stars no rītiem. Tas sildīs, bet nekad tev nepiederēs. Es būšu tavas ilgas tavās sāpēs. Es būšu viss, kas tev vajadzīgs. Tikai kā sapnis.
Patrīcija
