Tava bērnības bite palika pagalma baltajā āboliņā.
Tava bērnības bite palika pagalma baltajā āboliņā. Tāpat tur palika rīti un rasotā zāle, kuru naktī ābele piebēra pilnu ar āboliem. Saules pielietajā dārzā tu ieraudzīji rasaskrēsliņus, kuros kā pērles mirdzēja rasas lāses, saules stari tās pārvērta daudzkrāsainā varavīksnē. Tā atmirdzēja tavās acīs un atstāja tur neparastu spožumu. Ar bērna tiešumu tu ticēji brīnumam un, gadiem ejot, to paturēji sirdī. Tāpat kā bērnu dienu draudzību, mātes un vecāsmātes mīlestību. To visu tu paņēmi līdzi un prasmīgi ieaudi dzīves ceļā. Tas tev palīdzēja ticēt un mīlēt arī tad, kad visas cerības jau virpuļoja vilšanās puteņos. Tu ticēji laimei un smaidam. Sapņoji par lielo brīnumu, kurš reiz tomēr atbridīs pie tevis. Tu ticēji zilajām debesīm un cerību putnam. Arī tajās dienās, kad lija lietus, tu mierināji sevi ar domu, ka šodienas dubļi ir staru tilts pār bezdibeni. Tava pasaule uzziedēja, tev Laimes māte dāvāja spēku deva laimi citiem.
Tu vienmēr proti pasmaidīt, tavs smaids prot darīt brīnumus. Tavs varavīksnes spožums acīs stāv pāri zemes putekļiem. Dienās, kad sarosās nemiera dūjas, tu aizbrauc uz māju, kura palikusi vairs tikai tavos sapņos un sirdī. Tu apturi laiku šai zemes stūrī, kur āboliņā vēl dūc kāda bite. Tu skaties zaļajā zālē un ar bērna acīm ieraugi pļāvēju. Tu redzi putniņu zara galā, atmiņā uzaust tīrums ar tikko izdzītām vagām, pa kurām tecēja cielaviņa.
Ir apklusuši vēji, tavā sirdī ielīst liels svētums, kad savos domu silos ielaid tos, kuri sēja labību. Sen vairs nav ābeles, nav akas, no kuras tu dzēri ūdeni un pirmo reizi dziļumā ieraudzīji sevi kopā ar debesu zilumu. Nav taciņas, nedz arī lievenīša, uz kura tev patika pasēdēt. Pietrūkst mammas un vecāsmātes mīļo smaidu, taču tie nav apdzisuši tevī, tāpat kā šūpuļdziesmas, kura tagad plūst caur tevi uz mazbērniem un paliks atmiņās kā plaukstošs zieds.
Es stāvu un domāju par mājām, kuru vairs nav, bet kas dzīvo sapņos. To atceroties, kāda sirds sāpēs iesmeldzas. Plūst veļu migla, tajā es redzu aizgājēju tēlus, kuri sāk pulcēties mājas vietā, kā meklēdami apstiprinājumu tam, ka dzimtas saknes turpina dzīt jaunas atvases.
