11. Ka nekādus nodedzinātos attiecību tiltus ar bijušo viņa neatjaunos, tas gan ir skaidrs, pat tad, ja tfu, tfu… analīze liecinās, ka arī viņa…
11.
Ka nekādus nodedzinātos attiecību tiltus ar bijušo viņa neatjaunos, tas gan ir skaidrs, pat tad, ja tfu, tfu… analīze liecinās, ka arī viņa…
Ar savu akmeni uz sirds Linda ir viena. Larisas slimības laikā arī Kārlis un Mārcis gaida atbalstu un uzmundrinājumu. Abi brāļi tagad dzīvo Apsīšu pilsētas namiņā, Linda par to pat priecājas: Kārlis ar savu klātbūtni viņai palīdz psiholoģiski, viņa jūtās aizsargātāka. Viņš rūpējas par Karlīni, kā jau to bieži ir darījis, kad Lindai nebija pa rokai cita bērnaukļa. Pirmo reizi viņa atskārst, ka Kārlis pret viņu izturas citādi, nekā varētu gaidīt, tās nav bērnišķīgas brālīgas sarunas. Linda nav vakarējā, naivā dievgosniņa, kas nesaprot jaunā vīrieša īpašo attieksmi pret viņu. Linda par romantiskajām jūtām, ko izjūt Kārlis, nedrīkst pat domāt. Arī viņas dvēseles nastu neviens nedrīkst nojaust. Interesanti, kā viņš izturētos, ja zinātu, kāds slogs guļ uz Lindas sirds? To gan gribētos zināt. Ko vispār tāds jauns, nesamaitāts zēns var saprast, kas ir HIV un ar ko tas draud.
Kādu pēcpusdienu, kad Larisas veselība ir nedaudz stabilizējusies, un Linda atkal sēž pie gultas, vājiniece, kā grēksūdzē atvieglojot sirdi, Lindai izčukst savā jaunības karstumā pieļauto kļūdu, kuras dēļ vēl aizvien nejūtas saņēmusi lielo grēku piedošanu. Varbūt šo nelaimi viņa ir izpelnījusies jau toreiz?
“Manis dēļ, manas muļķības dēļ nomira sieviete. Tagad, ar šodienas prātu es nekad neķertos pie tā, par ko nebija nekādas sajēgas. Biju tikai draudzenei – vecmātei šinī “darbā” reizēm piepalīdzējusi…Tik liela galva man toreiz bija. “Atlīdzību”es saņēmu cietumā atsēdot un līdz šai dienai sevi šaustot. Tagad, guļot un savas sāpes ciešot, bieži kā murgos jūtu, ka manis nogalētā Grietiņa stāv tepat galvgalī. Laikam es jau jūku prātā… tā jau saka, ka viss nāk atpakaļ, ko katrs ļaunu nodarījis. Es tiešām naktī redzēju, kā viņa stāv un uz mani skatās pārmetumu pilnu skatienu.” Larisa runā, neizlikdamās labāka un sevi neattaisnodama: “Ja palikšu dzīva, tāpat visas atlikušās dzīves laikā neizpirkšu nodarīto. Nu vismaz tu to zini. Es nevienam… tikai Kārlim reiz, neiedziļinoties sīkumos, atklāju savu noziegumu. Viņš savā bērna saprašanā bija iedomājies, ka esmu nogalinājusi viņa tēvu – Šūpolnieku, un par to sēžu cietumā.”
Pēc īsa atelpas brīža, Lindas saprotošā skatiena mudināta, Larisa runā tālāk. Viņa ir pateicīga, ka Linda neko nejautā, un viņa var atvieglināt sirdi. Tik daudz gadu pagājis, bet bijušais pēkšņi sācis sevi atgādināt. Linda savā darbā ir dzirdējusi tik daudz dažādu dzīvesstāstu, tagad arī Larisas dvēsele ir atvērusies. Pilnīgi nelaikā, kad pašai savas rūpes uzkrautas plecos un pašas dvēsele aizslēgta ar simt stslēgām.
Pēc brīža, Lindas klusēšanu uztverot kā iedrošinājumu runāt tālāk, Larisa turpina: “Savas mātes dzīvi arī esmu krustu – šķērsu pārcilājusi un atzinusi, ka pusaudze skuķe būdama, jau viņas slimības laikā, esmu daudz ko nepiedodamu darījusi. Viņa bija smagi slima, bet es neko par to daudz nezināju un viņu nepratu žēlot.”
“Kas tad viņai bija?”Linda ievaicājas.
“Krūts vēzis. Es to uzzināju tikai tad, kad viņa gulēja nāves cisās. Man bija diezgan savrupa dzīve jau no pusaudzes gadiem. Māte vienmēr bija darbā, ar savām rūpēm, es gāju pati savu ceļu. Varbūt arī tāpēc tik daudz kļūdu… Gribēju tev šo to par savu dzimtu izstāstīt, varbūt vēlāk man laika nemaz nebūs… Ja nebūtu saņēmusi mātesbrāļa Aleksandra mantojumu no Kanādas, tā arī kultos pa nabadzības ieleju, puikas paliktu par pasaules pamesliem, tagad vismaz viņiem ir dzīves sākumam pamats, ja pratīs ar sapelnīto rīkoties. Liktenis ir arī man daudz ko piešķīris. Māti vairs nepiecelt. Viņa par brāļa mantojumu neko nezināja, bija jau mirusi. Kaut nu dēli to visu, kas vēl klāt nācis, neizputinātu!”
“Kārlis ir prātīgs puisis, bet nerunājiet tik pesimistiski, tas nav labi. Slimībai jāpretojas, vienmēr jācer uz labu iznākumu, to saka arī gudrie psihologi – doma iet pa priekšu. Varbūt vajag atpūsties, runāsimies atkal citreiz,” Linda grib slimnieces runāšanu pagriest citā virzienā, tomēr Larisa vēl visu nav izrunājusi. “Gribu tev kaut ko no sirds lūgt: varbūt pati būsi pamanījusi, ka tu un Karlīne Kārlim neesat tikai ģimenes draudzenes, tu esi viņa pirmā mīlestība.”
“Ja teikšu, ka neesmu manījusi, es melotu. Zinu, ka tā ir. Viņš gan neko nav teicis, bet es ceru, varbūt šī jūsma pāries. Viņš ir pelnījis labāku… Ko viņš par mani zina, šīs jūtas ir skaistas, bet nezinu, kā beigsies manas pašas dzīves samudžinājumi… Viss nav tik vienkārši… Kārlis manā un Karlīnes labā ir daudz ko labu darījis… Jūs visi…”
“Pirmā mīlestība jau tāpēc ir tik romantiska, ka reti piepildās. Es tikai gribētu, lai tu viņu tā pakāpeniski un saudzīgi atraidi, kad manis varbūt nebūs. Viņš ir ļoti emocionāls, pat neaprēķināms.
