“Kas gan var būt smieklīgāks par karikatūrām!” tā domā daudzi, aplūkojot “sulīgus” tēlus un uzjautrinoties par tēmas aktualitāti.
“Kas gan var būt smieklīgāks par karikatūrām!” tā domā daudzi, aplūkojot “sulīgus” tēlus un uzjautrinoties par tēmas aktualitāti. Retais aizdomājas, kāds ir cilvēks, kas šos zīmējumus radījis.
Karikatūrists, publisko tiesību speciālists, kas pašlaik pilnveido sevi studijās Policijas akadēmijā, Indulis Buka ir drīzāk filozofiskais pesimists, nevis smejošs holeriķis, kā varētu gaidīt.
Idejas virmo gaisā
“Radot es jūtos kā Dievs,” apgalvo karikatūrists. “Domāju, ka radīšanas prieks ir jebkuram dzīvam radījumam jebkurā jomā.”
Viņš jūt, ka doma ir dzīva. “Idejas virmo gaisā, tās tikai īstajā brīdī jāpaņem,” domā
I. Buka. “Karikatūrās es neizsmeju cilvēku ārējo veidolu, es uzjautrinos par parādību.”
Process, kad zīmuli pārvelk ar tušu, var radīt pat baudu, ja ir labs papīrs un tuša. “Zīmēju, kad gribas, sevi uz to nepiespiežot,” apgalvo I. Buka. “Pašlaik neesmu zīmējis kopš aprīļa sākuma.
Kā redzu apkārtējos? Cilvēks nav ne ļauns, ne labs. Kaut kāds viņš kļūst tikai sabiedriskajās attiecībās. Morālais ļaunums rodas, pārkāpjot Dieva baušļus,” domā I. Buka. “Karikatūrās mēģinu attaisnot Viņu, kas lietas radījis nepilnvērtīgas.”
Zīmulis kopš bērnības
“Mamma strādāja lauku veikalā. Man tur bija garlaicīgi, bet viņa iedeva zīmuli, un zīmēšana sākās,” tā par savu karikatūru pirmsākumiem stāsta I. Buka. “Tēvs abonēja “Dadzi”. Man ļoti patika, bija savi elki. Sevišķi simpatizēja Ēriks Ošs. Viņam arī centos līdzināties.”
Zīmēšanā viņam nav nekādas izglītības. “Varbūt tāpēc reizēm biju pārāk paškritisks – varēju sākt publicēties ātrāk un aktīvāk,” atzīst I. Buka.
Viņš uzskata, ka karikatūra un rakstīšana nav tālu viena no otras, jo radošais princips ir – kā vērst cilvēku labāku? “Bet neviens negrib, ka viņu māca. Rodas pretestība. Karikatūra gan ir labākā situācijā, jo uzmanību piesaista ar tēlu. Ja ieinteresēs, cilvēks iedziļināsies arī būtībā.
Ja vajadzētu zīmēt katru dienu, varētu attīstīt tehniku, bet noteikti zaudētu saturiski – nebūtu iekšā dzīvās domas, virsroku ņemtu rutīna,” atzīst I. Buka.
Naudu par dvēseli
Karikatūra nav vienīgais pašizpausmes veids. “Kādu laiku mēģināju gleznot, bet man ir tam nepiemērots raksturs. Kādu laiku aizrāvos ar sīkplastiku un keramiku – taisīju visādus tipāžus.”
Nedaudzie palikušie paraugi izskatās kā trīsdimensiju karikatūra – ironisks tēls par procesiem, kas sabiedrībā notika pirms gadiem desmit.
“Ar darbiņiem braucu uz tirgiem. Cenas pie manis bija “peldošas”, gadījās – ja pēc acīm redzēju, ka patīk, atdevu par kapeikām. Tirgošanās process gan apgrūtināja: kā tas ir – prasīt naudu par savu dvēseli? Braucu, lai redzētu, vai citiem simpatizē tas, ko daru,” atceras I. Buka.
Pie skapja karājas viens no Induļa Bukas kokgriešanas “ēras” paraugiem – raganas maska. “Taisīju arī indiāņu totēmus, medaļas, vēl šādus tādus sīkumus. Tagad domāju, ka jāpievēršas izturīgākam materiālam – betonam,” skaidro I. Buka. Uz jautājumu, vai tā ir karikatūrista ironiskā nostāja, viņš atbild ar nopietnu stāstu par nebūt ne vienkāršu izveides tehnoloģiju – toties “betons nepūst”.
Mūzika un gleznas
Ar mūziku ir sarežģītas attiecības tajā ziņā, ka klausās tikai to, kas patīk. “Kad zīmēju, tas ir stimulējošs fons, sevišķi, ja strādāju ar mālu,” atzīst I. Buka. “Patīk “Yello”, kaut gan tagad grupas dalībniekiem jau pāri 60. “Dreem dance” (“Sapņu dejas”) stila mūzika ir manējā. No latviešiem – Ingus Baušķenieks.”
Gleznās ir fantāzija, kas raujas brīvībā. “Gleznotājs savu iztēli materializē un atdod citiem. To sajūtu nelaiķes Maldupes, Miervalža Poļa, Ārmaņa, Salvadora Dalī darbos.”
Ja gleznai vai karikatūrai ir iecere, par to nedrīkst stāstīt. “Ja kāds to briesmīgi grib, ir vai nu jākritizē, vai ļoti jāatbalsta, vadoties no cilvēka rakstura,” domā I. Buka. “Gadījies, ka šo bausli pārkāpju, bet to vienmēr iznāk nožēlot.”
Ūdensvīram ir krīze
“Līdz 6.klasei es biju teicamnieks. Tad viss apnika, uznāca apātija, un kompānijas pēc atnācu draugam līdzi un iestājos Saukas arodskolā. Pēc tam mācījos Jēkabpils un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma neklātienes nodaļās. Strādāju “Latvenergo” Jēkabpils elektrisko tīklu rajona Viesītes iecirknī par enerģētiķi,” atceras I. Buka.
Tagad viņš ir Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes darbinieks. “Kārtoju uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem, noformēju ielūgumus, nodarbojos ar pasu izdošanu. Kopš Latvijai ar Rietumu valstīm veidojas bezvīzu režīms, darba akcenti pavirzīti uz Austrumiem.”
Nāk cilvēki, kas vēlas noslēgt laulības ar ārzemniekiem. Citiem savukārt jāsaņem atļauja biznesa uzsākšanai Latvijā. Tipāži ir dažādi un interesanti, bet tie parasti nenonāk līdz karikatūrām.
“Cenšos sevi neidentificēt ar iestādi, bet gan darboties pēc likuma,” saka I. Buka. “Man jābūt precīzam, jo bieži gribot negribot jākļūst par lēmēju pat likteņstāstiem.”
Pēc horoskopa I. Buka ir Ūdensvīrs. “Tiem raksturīga periodiska spēku pieplūde. Pašlaik – krīze. Laikam tāpēc “neceļas roka” zīmēšanai. Nav arī laika, jo gatavojos valsts eksāmenam Policijas akadēmijā, kā arī diplomdarbam.”
Pašapziņa un veselība
Sešus gadus mācoties kopā ar pārstāvjiem no citiem Latvijas rajoniem, I. Buka pārliecinājies, ka Rīga ir pašapzinīgāka. “Tas saistīts ar urbanizācijas procesiem – cilvēki nekautrējas, ir lietišķāki. Toties kādi personāži nāk pretī Centrāltirgus rajonā! Tiem es vispār neskatos acīs, jo pēc tām var nojaust gan slepkavas, gan izvarotājus un ko tikai vēl ne,” domā I. Buka.
Bet latvieši kopumā? “Katrs no mums ir zemnieks, tikai – cik ir “tīrasiņu” tautiešu?” saka I. Buka. “Pašlaik uzsveram nacionālās jūtas hokeja spēlēs, Eirovīzijas konkursā. Esam “ieciklējušies” uz Eiropu kā galveno pasaulē. Paši sev liekamies briesmīgi svarīgi, brīnāmies, ja kāds neko nav dzirdējis par Latviju. Bet cik mēs zinām par procesiem citur pasaulē? Arī taču tikai pašu galveno. Un tīri labi iztiekam. Tā arī viņi bez mums.”
No tādiem un līdzīgiem spriedumiem dzimst karikatūru tēmas. “Cenšos brīnīties, jo kamēr brīnies, esi jauns. Respektēju intuīciju. Man liekas, ka cilvēki nojautu spēju manto no iepriekšējās dzīves. Tie, kas nomirst agri, dzīvo pirmoreiz.
Veselības jomā respektēju sava organisma vēlmes: guļu un ēdu, kad gribas. Fiziski strādāju dārzā, vasarā patīk peldēt. Aktīvi spēlēju galda tenisu. Tādam netikumam kā smēķēšana esmu “atdevis” 25 gadus un nezinu, kas mani no tās spētu atradināt.”
Slinkais sangviniķis
Cilvēks esot sabiedriski slinka būtne. “To respektēju – strādāju vienatnē, bet tas nenozīmē, ka man nav draugu,” saka I. Buka. “Kopš šā gada marta esmu Salas pagasta pašvaldības deputāts. Šajā darbā arvien ciešāk pārliecinos: ja ir pieredzes bagāts pašvaldības vadītājs, pārējiem nav jēgas uztraukties.”
Pēc dabas – sangviniķis. Gribētos piebilst – ar nenotveramu būtību. Mūsu saruna nav dzirkstoša, tomēr nepazūd sajūta, ka ne mirkli nevari būt pārliecināts, vai pretimsēdošais kaislīgais smēķētājs runā vai smīn, padodas vai slēpjas.
Poza vai intelekts? “Naudu vajag vien tik, lai būtu paēdis un siltumā. Bagātam savi kreņķi, kas bendē veselību,” ir lakonisks I. Buka.
Mīļākās filmas – multenīte “Govs un cālis” un mākslas filma “Dienvidparks”. Kā tas “iet kopā” ar Dao neiejaukšanās principu un prātojumiem par cilvēka radīto kultūru, kas kļūst par atraušanos no dabas?
Manuprāt, kā šlipse un plikas kājas, kā smīns un nopietnība viņa zīmējumos. Atvados pārliecībā, ka šai pasaulē par karikatūru var kļūt jebkas.
Ne jau visas karikatūras ir labas. Labi, ja viena no 20 ir tāda, ka jāsmejas, vēderu turot. Tā nedomāju es vienīgais. Arī grafiķis Mieriņš apgalvo, ka pašam brīnums, aplūkojot savus pirms desmit gadiem radītos darbus.
