Svešiem ļaudīm līdzi nerunā

Parunāsim – padomāsim

Cilvēks patstāvīgi atrodas saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tam nepieciešama indivīda iekšējās un ārējās kultūras vienotība un harmonija, garīgo spēju izkopšana. Augsta iekšējās un ārējās kultūras harmonija rada cieņu, iecietību dažādās dzīves situācijās, nesekmē melus, intrigas. Tomēr bieži nākas saskarties ar pretējo – domāju, ka lielos kolektīvos bieži ar to nākas saskarties. Īpaši negatīva parādība ir citu apmelošana, egoistiska interešu vai citu zemisku motīvu (skaudības, atriebības) dēļ. Pretīgas ir dažādas intrigas, baumošana. Nereti ļaunas mēles un intrigas ir bīstamākas par ieroci. Žēl, ka mūsu sabiedrībā ir kūdītāji, kas atklāti vai slepeni kūda citus cilvēkus uz dažādām nevēlamām un nekulturālām izdarībām. Paši viņi parasti cenšas būt neitrāli un nevainīgi. Tie, kas paklausa kūdītājiem, nav labāki, arī viņi ir nosodāmi. Baumas cilvēki labprāt uzklausa un jauno ziņu saņēmuši, steidzas nodot tālāk. Parasti baumās teiktais saistās ar nereāliem faktiem, notikumiem, rezultātā baumas izvēršas par meliem.

Kas tad ir baumotāji? Parasti tie ir cilvēki ar zemu pašapziņu, pašpārliecināti, augstprātīgi, kuri raduši vienmēr izcelties citu vidū, ir ķildīgi un patmīlīgi.

Baumošanas pēc ir izšķirtas daudzas ģimenes, ja attiecības laulāto starpā ir godīgas, tad vienalga aizdomu ēna ilgi valda abu starpā. Baumotāji par to tikai priecājas jo mērķis ir sasniegts. Daudzi 1949. gadā tika izvesti tikai tāpēc, ka atradās lunkanas mēles, kuras safabricēja visai ticamus melu stāstus par kaimiņiem, pat draugiem un atriebības saldā inde plūca laurus.

Vēlreiz jāatkārto, ka vārdi pēc izrunāšanas neizkūp. Tie veido mūsu dzīvi un uzliek atbildību. Mūsu uzmanību jau allaž piesaista citi cilvēki, sevišķi, ja viņi ir augstākā amatā. Ir īpaši cilvēki, kuriem ir talants vērpt intrigas, interesanti taču ir, ja tādā veidā var kādu saplosīt. Baumošana būtībā ir baušļa „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku” pārkāpšana. Bieži vien izrunātais sasniedz dzirdīgas ausis un cilvēks nodomā, ka nav dūmu bez uguns, droši vien kaut kāds pamats tādām runām ir. Bet beigās izrādās, ka patiesībā nekas no runātā neatbilst īstenībai.

Tādas baumošanas pēc manā skolas laikā audzinātāja gandrīz pazaudēja darbu. Mēs bijām jauka klase un bieži vien ciemojāmies pie audzinātājas, gājām palīgā norakt kartupeļus. Bet reiz mūsu kopīgā talkošana beidzās ar to, ka mūsu audzinātāju palūdza aiziet no darba. Taču laimīgā kārtā mūsu vecāki glāba no situācijas. Kas bija noticis? Noticis bija, audzinātāju apsūdzēja kāda meitene, kura mūsu klasei bija pievienojusies nesen un mājās stāstījusi, ka talkā ēduši tikai konservus un dzēruši vīnu. Mēs raustījām plecus jo pašu izvēlētie pavāri gatavoja lieliskas pusdienas. Taču baumas jau bija sasniegušas izglītības nodaļu. Laimīgā kārtā par skolotāju bija dzirdējusi veikalniece, kura atnāca uz sapulci un pastāstīja, ka tajā brīdī, kad viņa ar savu radinieci runājusi arī par kartupeļu talku, ienākusi arī mūsu jaunā klasesbiedrene. Vēlāk viņa atzinās, ka dzirdējusi tikai pēdējo frāzi par vīnu talkai. Lai iegūtu skolā ievērību, izdomājusi šo intrigu.

Pēc gada kādā audzināšanas stundā atgriezāmies pie nelāgā gadījuma un tenkām, to ļaunās iedarbības. Stundas beigās audzinātāja lika iegaumēt šādu četrrindi: „Šo runāja, to runāja, sveši ļaudis daudz runāja, ko runāja sveši ļaudis, to tu līdzi nerunā”.

Pārdomās dalījās Ieva Pētersone