Leģendu naktī durvis ver noslēpumainā Palmu māja

Leģendu naktī daudzu alūksniešu ceļš veda ekskursijā uz Palmu māju, jo tās durvis viesmīlīgi vēra jaunie vēsturiskās ēkas saimnieki – Hincenbergu pēcteces Alises Ģelzes ģimene. Pasākumā īstenots daudzu alūksniešu sapnis apskatīt ilglaicīgi publiski nepieejamo 18. gs. beigās būvēto baronu Fītinghofu mantojumu, kuram nav bijis viegli dažādu laikmetu griežos. Palmu māja uzskatāma ne tikai kā Alūksnes parka ansambļa, bet arī visas pilsētas nozīmīgs arhitektūras piemineklis un elements. Turklāt tā ir vienīgā šāda veida celtne, kas atrodas arhitektūras pieminekļu sarakstā. Attēlā – viesus uzņem Alises Ģelzes vīrs Salvis Līcītis.

Veltījot uzmanību Alūksnes muižas oranžērijai jeb mums tik zināmajai Palmu mājai, Leģendu nakts apmeklētājiem bija iespēja ieskatīties dažādos vēstures faktos no Alūksnes novada muzejā pieejamā materiāla. Alūksnes novada muzeja speciālisti – izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa, galvenā krājuma glabātāja Linda Levane un klientu apkalpošanas speciālists Ernests Stroinovs – sniedza ieskatu Palmu mājas vēsturē un īpašajā arhitektūrā, izpelnījās lielu apmeklētāju interesi – nācās izvietot daudz papildu krēslu. Kā teica speciāliste Jolanta Baldiņa, tas nozīmē, ka alūksniešiem rūp pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums un viņi vēlas to izzināt. Pēc šīm lekcijām jāatzīst – šī ēka ir izdzīvotāja. Tai “pāri gājuši” dažādi laikmeti un dažādi iemītnieki, turklāt nesaudzīgi, taču tagad skaistajam namam ir cerība uz atdzimšanu.

Bijis iestiklots jumts un stikla siena

Interesanti, ka 18. gs. beigās būvētā ēka prozaiski salīdzināta ar Saules templi, citēju, “lai vasaras skaistākajā laikā saule varētu rietēt savā mājoklī atpūsties. Tādam templim jābūt caurredzamam, ar portālu vidū, bet slēptām sānu sienām, kurām ārpusē piekļautos mežs”. “Absolūti precīzi tas realizējies Alūksnes muižas oranžērijā, jo, kad tā uzcelta, tai bija iestiklots jumts un stikla priekšsiena. Šajā siltumnīcā audzētas palmas pils greznošanai, no kā arī cēlies nosaukums “Palmu māja”. Tā bijusi izgreznota ar marmoru un dažādiem mākslas darbiem, kā arī barona Burharda Kristofa fon Fītinghofa ceļojumos savāktajiem priekšmetiem: gliemežnīcām, dažādiem minerāliem, izbāztiem putniem, fizikāliem aparātiem,” Leģendu nakts pasākumā mums atklāja Alūksnes novada muzeja speciāliste Jolanta Baldiņa.

Palmu māja, kura bija celta estētiskiem nolūkiem, savas pastāvēšanas laikā ir vairakkārt pārbūvēta, tomēr ēkas centrālās daļas plānojums lielā mērā saglabājis sākotnējo struktūru. Ēkas divstāvu vidusdaļa celta no ķieģeļiem ar abpusēju apmetumu un krāsojumu, piebūves abās pusēs centrālai daļai ir no laukakmeņiem.

Muzeja speciāliste atzīst, ka ilustratīvais materiāls par Palmu mājas sākotnējo izskatu ir ļoti skops, taču Leģendu nakts apmeklētājiem bija iespēja ieskatīties prezentācijā un ieraudzīt līdz šim neredzētas vēsturiskā nama fotogrāfijas. Vecākā zināmā Palmu mājas bilde, domājams, uzņemta 19. gs. beigās, vēl pirms pārbūves, kurā, iespējams, redzams galvenās fasādes fragments. Ieskatoties vērīgāk, šķiet, ka sānu korpusa priekšējā plakne ir stiklota. Ēkas priekšā redzami dažādi eksotiski augi un interesanta laterna. Kontrastam – padomju laikā šeit brutāli noasfaltēts, taču par oranžērijas būtību tagad atgādina nelieli bērzi, kuri uzvarējuši cīņā ar asfaltu, izspraukušies tam cauri un pašlaik rotā mājas priekšpusi…

Alūksniešus vienmēr uztraucis nama liktenis

1898. gadā Konrāda Fītinghofa laikā no Palmu mājas tika izpārdoti mākslas darbi, ēkas sānu spārnos iekārtots zirgu stallis. Likvidēts ēkas stikla jumts un priekšsienas. Izbūvēts vara skārda jumta segums un uzceltas laukakmeņu mūra sienas. Acīmredzot šajā periodā arī baronu dzīvi vairāk noteica nevis estētiski, bet gan saimnieciski jautājumi. Pēc Pirmā pasaules kara ēka pildījusi dažādas funkcijas. Atsevišķās tās daļās bija izveidotas dzīvojamās telpas, noliktavas un pat kūts. 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā ēkai nav bijis noteikta saimnieka. Šajā laikā Alūksnes parka arhitektūras pieminekļu apzināšanā un reģistrēšanā iesaistījušies vairāki Pieminekļu valdes komandētie darbinieki, arī vairāki alūksnieši uztraukušies un valdei rakstījuši vēstuli, ka mantojums jāatjauno. Ēku savā īpašumā tolaik iecerējusi iegūt Alūksnes pilsētas valde, lai iekārtotu Sarkanā Krusta veselības punktu, bezmaksas bibliotēku un saudzējamās ēkas daļās ierīkotu muzeju. Paralēli šim nodomam Hincenbergu ģimenei bija vēlme iegūt ēku lineļļas spiestuves iekārtošanai. Kādu laiku notikusi abu pušu un par vēstures pieminekli atbildīgo instanču sarakste, līdz 1933. gadā Palmu māja piešķirta Hincenbergam, uzliekot par pienākumu ēkas jaunajam saimniekam ievērot pieminekļu aizsardzības noteikumus. Uz to brīdi gan mājas tehniskais stāvoklis bija stipri pasliktinājies. Mākslinieciski vērtīgās ēkas centrālās daļas jumts stipri bojāts un kā sekas tam radušies daudz dzegu profilu izdrupumi, pa otrā stāva izdauzītajiem logiem ziemā kritis sniegs, kas kusdams atmiekšķējis pirmā stāva griestu apmetumu un to bojājis, savukārt pirmā stāva bagāti veidotai centrālai telpai stipri cietusi apakšējā daļa, izjaukts kamīns. Otrais stāvs labāk saglabājies, bet ļoti cietis no iepriekšējo iemītnieku pārkrāsojumiem un nemākulīgiem labojumiem… Hincenbergs īpašumu sakārtojis, bet piemērojis arī rūpnieciskām vajadzībām.

Autoremonta darbnīcas ēkai par labu nenāk

Pēc Otrā pasaules kara no 1948. gada ēku un tās teritoriju aizņēma Autotransporta un šoseju ministrijas 12. autotransporta kantoris (12. ATK). Celtnes vidusdaļā atradies iestādes kantoris, bet sānu korpusos – autoremonta darbnīcas, kas vēsturiskajai ēkai par labu nenāca. 1956. gadā Valsts celtniecības un arhitektūras komiteja pieprasīja ēkā esošajai iestādei gada laikā veikt visus paredzētos un neizpildītos remonta – restaurācijas darbus, kas veikti. “Arhitektūras piemineklis “Palmu māja” līdz ar tā tuvumā esošo parka daļu ne tikai piecdesmitajos, bet arī sešdesmitajos gados cietis šī objekta nomātāja dēļ, tā darbībai paplašinoties, bija nepieciešams celt saimnieciska rakstura ēkas, kuru projektus ne vienmēr saskaņoja, kas nelabvēlīgi atsaucās uz Alūksnes Muižas parku kā vienotu dabas un arhitektūras kompleksu, mainot tā estētisko iedarbību. Tāpat tika patvaļīgi nozāģēti koki, paplašinot parka teritoriju. Palmu mājas tiešā tuvumā notika auto mazgāšana, augsne piesūcināta ar mazutu, kas ietekmēja pašu ēku un parka kokus. Šajā laikā tika ieteikts nojaukt bezgaumīgo koka sētu, atsedzot skatu uz vēsturisko ēku un izveidojot tai priekšā zaļumu skvēru,” stāstīja J. Baldiņa. Taču paplašināšanās turpinājās un ietekmēja kultūrvēstures objektu, turklāt tika rosināts ēku izslēgt no Valsts aizsargājamo objektu saraksta, kas gan par laimi tika noraidīts.

1968. gadā Latvijas PSR Valsts plāna komisija izskatīja autotransporta uzņēmuma jaunas bāzes celtniecības uzsākšanu citā vietā, Palmu mājas ēku atbrīvojot un nododot Alūksnes novadpētniecības muzejam. Alūksnes parka rekonstrukcijas plānā bija paredzēts, ka perspektīvā sānu spārnos varētu iekārtot kafejnīcu un izstāžu telpas, bet centrālajā daļā lektoriju, lasītavas vai galda spēļu telpas. 1985. gadā ēku nokrāsoja atbilstoši tās pirmatnējam krāsojumam, deviņdesmito gadu sākumā notika ēkas interjera un fasādes remonts, pēc kā te iekārtojās Latvijas Kredītbankas filiāles darba telpas. Šajā laikā ārdurvis papildinātas ar restotām metāla vērtnēm, kas visdrīzāk iebūvētas bankas drošībai. Ēkā joprojām ir arī bankas seifa telpa, kurā nevar iekļūt. Šeit atradās arī SIA “Tontegode – Enterprises” – šo uzņēmumu atminas daudzi alūksnieši.

Manto Hincenbergu pēctece

21. gadsimtā ēka piedzīvo pakāpeniskus uzlabojumus ar lielāku un mazāku projektu finansējumu, kas notiek tās īpašnieces Ilgas Hincenbergas darbības rezultātā, kura pēdējos gados dzīvojusi savā īpašumā. Piemēram, 2000. gadu sākumā notiek fasādes restaurācija, pievienošana pilsētas centrālajam ūdensvadam, logu nomaiņa, piebūvēto ēkas daļu nojaukšana. Pirms aiziešanas mūžībā aizvadītā gada decembrī ilggadējā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Ilga Hincenberga, kura vēsturisko namu mantojusi no sava onkuļa, tagad to novēlējusi savas mazmeitas, kino producentes Alises Ģelzes ģimenei.

Kā jau muzeja speciālistu stāstījumā uzzinājām, kara un pēckara gados nama liktenis nav bijis viegls, un tagad tam ir vajadzīga vērienīga pārbūve, atgriežot seno spozmi. Šajā ziņā jaunie mantinieki jau aktīvi darbojas – viens ēkas spārns jau attīrīts no padomju laika “kultūrslāņa”, otrā vēl darba daudz, savukārt nama centrālajā daļā iekārtota omulīga gaumīga dzīvesvieta. Alises Ģelzes vīrs Salvis Līcītis, kurš interesentiem Leģendu naktī vēra Palmu mājas durvis, pastāstīja, ka ģimene šo vasaru pavadījusi Palmu mājā, cenšoties iedzīvoties mantotajā ēkā, iepazīt Alūksni un “sajust” šo namu un tā nākotnes vīziju. “Tiekoties ar alūksniešiem, mēs sapratām, ka šis nams viņiem ir ļoti svarīgs kā Alūksnes vēsturiskais mantojums, un daudzi gribētu redzēt, kā te tagad izskatās un kas no pirmatnējās arhitektūras saglabājies. Liels prieks, ka šajā Leģendu naktī muzeja darbinieki bija plānojuši pastāstīt par vēsturisko oranžēriju un mēs varējām piedāvāt ekskursiju, jo labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt,” teica saimnieks, izvadājot viesus pa telpām un pastāstot, ko ģimene jau līdz šim namā atklājusi, ko paveikusi un kāda vīzija tiem padomā.

Plāno veidot publiski pieejamu

Saimnieki apzinās alūksniešu lielo interesi un arī lielo atbildību, kādu uzliek kultūras pieminekļa apsaimniekošana. “Patiesībā vēsturiskais nams pieder alūksniešiem un Alūksnei, tādēļ mēs ar sievu nolēmām ēku vai tās daļu nākotnē veidot publiski pieejamu. Pašlaik cenšamies atbrīvot ēku un apkārtni no tā, kam te nebūtu jābūt, un tas vien jau ir apjomīgs darbs. Pagaidām vēl mums nav konkrēta plāna, vēl ir jāapjauš, ko varētu Palmu mājā ierīkot, kādi kultūras vai tūrisma pakalpojumi Alūksnei būtu aktuāli,” stāsta S. Līcītis.

Alūksnes muzeja darbiniekiem ir liels gandarījums, ka ēkas tagadējie īpašnieki ir ieinteresēti virzīt ēkas saglabāšanas, izpētes un attīstības procesu. Jaunie Palmu mājas saimnieki un muzeja speciālisti ir vienisprātis – mūsdienās pat šķietami nolietotai un nepievilcīgai vēsturiskai ēkai var atrast nākamo mūžu – lietojumu jaunām vajadzībām, saglabājot gan vēsturiskos, gan arī pievienojot jaunus mūsdienu arhitektūras un dizaina papildinājumus, tādā veidā iegūstot jaunu kvalitāti. Palmu mājai ir gan arhitektoniskais, gan vēsturiskais, gan mākslinieciskais potenciāls. Gaidīsim nama atdzimšanu!

INTERESANTI

■ Ēka būvēta barona Burharda Kristofa fon Fītinghofa laikā un kopā ar bijušo “Venēcijas tiltu” un ēkā joprojām saglabāto skaisto klasicisma interjeru ieskicē Rīgas arhitekta Kristofa Hāberlanda rokrakstu.

■ Ēkai ir interesants iekštelpu arhitektūras risinājums, kas dod ieskatu arhitektūrā 18. gs. beigās. Pirmā stāva zālē dominē ar pilastriem sadalīti laukumi, kuros veidoti klasicisma ornamentiem raksturīgi elementi: ziedu vītnes, ziedu grozi, vāzes, medaljoni, filigrāni veidoti pilastru kapiteļi. Blakus telpā griestus un sienu augšdaļu rotā bagātīgs veidots ornaments. Otrā stāvā interjeru rotā plata dzega ar konsolitēm un pilastri.

■ 19. gs. sākumā telpās atradušās vairākas skulptūras – Amors, Psihe, kā arī Apolona un Floras krūšutēli, kā arī glabājušies barona Burharda fon Fītinghofa ceļojumos savāktie mākslas, dabas priekšmeti.