Pārmaiņu krustugunīs 60 gadu garumā

1964. gada 30. maijā savas durvis pirmoreiz vēra Alūksnes slimnīca, tādēļ rīt, 7. septembrī, tā svinēs savas pastāvēšanas 60. gadadienu. Svinīgajam pasākumam Alūksnes novada Kultūras centrā gatavojas viss 160 darbinieku lielais kolektīvs. SIA “Alūksnes slimnīca” valdes priekšsēdētāja Maruta Kauliņa saka, ka darbs slimnīcā ir kolektīvs veikums. Visi posmi iesaistīti gan medicīniskās palīdzības sniegšanā, gan slimnīcas attīstības plānošanā.

Alūksnes slimnīca 60 gadu garumā vienmēr bijusi dažādu pārmaiņu krustugunīs. Tās darbu ietekmējusi administratīvi reģionālā reforma, finanšu trūkums, kas arī pašlaik iet kontekstā ar valsts ārējo drošību, paaudžu maiņa, pārbaudījumi, kurus visam mediķu kolektīvam nācās piedzīvot koronavīrusa pandēmijas laikā, un cits.

Periodiskas reformas

Vērtējot aizvadīto laiku pēdējo desmit gadu griezumā, atceramies, cik satraukti alūksnieši bija 2016. gadā, kad veselības ministres Andas Čakšas vadībā bija iecerēta vērienīga reforma pārprofilēt Alūksnes slimnīcu. Cīņā pret to iesaistījās visi, kuri vien varēja, un tas pierādīja, cik alūksniešiem un reģiona iedzīvotājiem ir svarīgi, lai šeit būtu sava slimnīca. Izdevās, un M. Kauliņas ieguldījums pat tika novērtēts, pasniedzot tolaik viņai gada balvu medicīnā. “Šobrīd atkal esam vērienīgu pārmaiņu priekšā, reformām medicīnas nozarē, kur daudzas no tām nav izprotamas ne mediķiem, ne pašiem reformu veicējiem,” saka valdes priekšsēdētāja. “Reformācijas sola uz noteiktu laiku, tādēļ arī jaunie mediķi nesaredz stabilitāti, par savu darba vietu nevēlas izraudzīties lauku slimnīcas.”

Būtisks izaicinājums – koronavīrusa pandēmija

Cilvēkiem pagarinās dzīvildze, bet tas nozīmē, ka viņi savā dzīves laikā izslimo arī vairāk slimību. Īsts izaicinājums slimnīcai bija darbs koronavīrusa pandēmijā. “Tās laikā slimnīcās bija aizliegta ambulatoro pacientu pieņemšana un izmeklēšana. Tas radīja būtiskas sekas, kas vēlāk izpaudās kā ievērojama onkoloģisko pacientu skaita palielināšanās. Veselības ministrijai tomēr tolaik bija jāriskē un, ievērojot attiecīgus drošības pasākumus, jāatļauj slimnīcās pieņemt pacientus izmeklēšanai, kā to šajā laikā darīja citas valstis. Jā, mediķiem tā bija papildu slodze, un par to mums samaksāja dubultā. Tas bija nepieciešams, lai mediķi neatstātu savas darba vietas, jo veicamais darbs bija bīstams,” saka M. Kauliņa.

Notiek paaudžu maiņa

Pašlaik vislielākais izaicinājums slimnīcas darbā ir paaudžu maiņa. “Vairāki ārsti jau ir pensijas vecumā un savas aktīvā darba gaitas grasās pārtraukt. Citi darbu turpina arī pensionējoties, bet jaunie ārsti darbā uz laukiem neraujas,” atklāj M. Kauliņa. Viņa novērojusi, ka jaunie mediķi mūsdienās vairāk tendēti uz pacienta izmeklēšanu, tehnoloģijām. “Viņi ir gudri, zināšanas ir pietiekamas, bet mēs savulaik strādājām, vairāk kontaktējoties tieši ar pacientu. Atceros, profesors Skuja, man studējot, teica, ka diagnozi iespējams uzstādīt jau, pacientu pareizi iztaujājot,” atceras mediķe.

Veselības ministrija izstrādājusi jaunu attīstības programmu, kas ietver speciālistu sadali slimnīcām. Līdz ar to arī Alūksnes slimnīca ir ieguvusi tik ilgi gaidīto anesteziologu rezidentu. “Kā medicīniskais asistents jau kovida laikā slimnīcā sāka strādāt ilzenietis Ernests Mednis, kurš nu jau ieguvis ārsta grādu. Priecājamies arī par mums piešķirto internisti rezidenti Aneti Palmu, kura arī ir alūksniete. Pie mums strādāt brauc arī citi rezidenti – Armands Počs no Rēzeknes, nefrologi Jānis Seilis, Evita Skruļa, ķirurgs Aleksandrs Demičevs un citi. Ar dežūrām slimnīcā palīdz terapeite, interniste daktere Baiba Zvejniece, kura arī ir alūksniete, un pašlaik papildus apgūst arī pulmonoloģiju. Jauki, ka no atvaļinājuma darbā slimnīcā šomēnes atgriezusies daktere Jolanta Umure,” stāsta M. Kauliņa.

Nepieciešami pediatri

Pretēji tam, kāds uzskats valdījis kādreiz, slimnīcām nepieciešami arī pediatri. Bērni ar dažādām saslimšanām nonāk slimnīcā, tādēļ nepietiek vien ar ģimenes ārsta aprūpi. “Viņi varētu ārstēties arī mājās, bet nereti arī situēta ģimene nevar nodrošināt bērnam nepieciešamos medikamentus, jo tie ir ļoti dārgi. Bezmaksas pienākas tikai līdz trīs gadu vecumam,” saka M. Kauliņa.

Vienbrīd slimnīcā bija liels māsu un māsu palīgu deficīts. Tagad šī problēma vairs nav tik aktuāla, atgriežas māsas, kuras strādāja neatliekamajā palīdzībā, bet tagad sasniegušas izdienas pensijas vecumu un vēlas darbu medicīnā turpināt. Slimnīcā darbu radušas arī māsas un māsu palīgi, kuri izmantojuši iespēju šo profesiju apgūt attālināti.

Priecājas par Rehabilitācijas nodaļu

M. Kauliņa saka, ka, sagaidot slimnīcas 60. jubileju, ir prieks par jauno Rehabilitācijas nodaļu, kuras vadītājs ir atbildīgais un mērķtiecīgais Artūrs Grīnbergs. Nodaļa ir noslogota, tā varētu strādāt no rīta līdz vakaram, bet atkal trūkst valsts iedalīto kvotu. “Veselības ministrija nesen atvēra pilotprojektu, kas noteica, ka pacients rehabilitāciju saņem, jau ārstējoties slimnīcā. Mūsu medicīnas iestādē tā bija jau visu laiku. Fizioterapeiti ar pacientiem strādā jau sen, tikai nebija atsevišķas nodaļas. Rehabilitācija nepieciešama visiem pacientiem, kuri ārstējas slimnīcā, īpaši atveseļošanās periodā pēc traumatoloģiskām operācijām. Šim nolūkam pie mums ir arī ergoterapeits, kas pacientam izstrādā īpašo vidi, lai viņš varētu dzīvot pašpietiekami,” saka valdes priekšsēdētāja.

Nekad nav gatava

“Alūksnes slimnīca, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava. Mums vēl ir telpas, ko varam apgūt. Tikai tam visam nepieciešami finanšu ieguldījumi, bet naudas ir tik, cik paši nopelnām,” atklāj vadītāja. Pie Rehabilitācijas nodaļas stāv līdz galam neizbūvētais automašīnu stāvlaukums, sakārtojama arī veco garāžu ēka, tikai jāvērtē, kas primāri slimnīcai nepieciešams. Realizācijas stadijā ir projekts par digitālā rentgena uzstādīšanu 250 000 eiro apmērā, bet plānā vēl arī projekts par jaunu tehnoloģiju un aprīkojuma iegādi aptuveni 600 000 eiro apjomā.

“Mēs lepojamies, ka mums ir sava laboratorija, par ko “krīt un ceļas” tās vadītāja Ieva Bērza.

Šajā, jubilejas reizē, M. Kauliņa teic paldies visiem darbiniekiem, kuri par savu darba vietu izvēlējušies Alūksnes slimnīcu. “Lai veiksme, izturība, veselība un enerģija visam mūsu kolektīvam arī tālākajā darbā! Paldies par sapratni arī tiem darbiniekiem, kuri laikā, kad citi svinēs slimnīcas sešdesmitgadi, būs darbā. Mūsu profesija ir dzīvesveids, nekad nevaram atslābt rūpēs par savu pacientu veselību,” saka viņa.

Lepojas ar savu komandu

Galvenajai māsai Initai Vīksnai Alūksnes slimnīca ir vienīgā darba vieta. “Man ļoti patīk medicīna. Kad biju maza, nācās ārstēties Rīgas bērnu slimnīcā, un jau tolaik mani fascinēja tur strādājošie mediķi, viņu attieksme pret pacientiem. Tādēļ arī es izvēlējos šo profesiju,” saka I. Vīksna. Viņa, izmācījusies par vecmāti, atgriezās strādāt Alūksnes slimnīcā. “Nekad savu izvēli neesmu nožēlojusi. 2001. gadā mani iecēla par galveno māsu. Šajā amatā mani ievadīja toreizējā galvenā māsa Inta Vilistere, bet akceptēja toreizējais slimnīcas galvenais ārsts Uldis Jurciņš,” atceras viņa.

Lai nezaudētu savas profesionālās iemaņas, Inita strādā arī ginekoloģiskajā profilā kopā ar dakteri Viju Ladusu dienas stacionārā un ambulatorajā pieņemšanā. Viņas pārraudzībā kā galvenajai māsai ir vidējais un jaunākais medicīniskais personāls. “Man katrs darbinieks ir svarīgs, sākot no māsu palīgiem, māsām līdz ārstiem – esam viena komanda. Es lepojos ar visiem darbiniekiem, priecājos, ka problēmas spējam izrunāt un atrisināt, lai arī cik nepatīkamas tās būtu. Šajā jubilejas reizē viņiem novēlu izturību, sapratni turpmākajā darbā,” saka I. Vīksna.

Ne profesija, bet dzīvesveids

Ar septembri darbu slimnīcā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atsākusi Medicīniskās daļas vadītāja, ārste neiroloģe, neirosonoloģe Jolanta Umure. “Mans aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem, tādēļ izvēlējos ārsta profesiju, ar šo domu strādāju arī tagad. Vēlos, lai arī reģionā cilvēki saņem kvalitatīvu aprūpi, lai visiem pacientiem ir medicīniskās palīdzības pieejamība. Uz to virzās Alūksnes slimnīca,” saka viņa. Strādājot šeit, reģionā, ārsta darbs nebeidzas ar slimnīcas durvju aizvēršanu pēc darba laika. Nereti savu darbu mediķiem nākas darīt arī pēc darba laika, tādēļ tā ir ne tikai profesija, bet dzīvesveids, un tā tas ir arī dakterei J. Umurei. “Kolēģiem svētkos novēlu sirdssiltumu, spēku un pacietību, lai visi kopā varam veikt mūsu iesākto darbu un pēc labākās sirdsapziņas veikt to arī turpmāk,” saka viņa un piebilst, ka slimnīca ļoti gaida savās rindās jaunos speciālistus.