Novembra nogale Latvijā ik gadu tradicionāli aizrit “Spēlmaņu nakts” zīmē, kad balvas saņem izcilākie teātra mākslā. Un ikviens teātra mākslas cienītājs zina, ka tās nemainīgi pasniegtas vienā datumā – 23. novembrī leģendārā režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā.
Novembra nogalē savu “Spēlmaņu nakti” svin arī Alūksnes novada amatierteātri, jo parasti laikā ap 23. novembri notiek novada amatierteātru skate. Šogad abi šie notikumi norisinājās vienā dienā, tādēļ aizvadītā sestdiena aizritēja teātra zīmē. Allaž cenšos Latvijas Televīzijā noskatīties “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, redzētais gadu gaitā radījis dažādu iespaidu, jo tās izdošanās lielā mērā atkarīga no pasākuma režisora.
No līdz šim redzētajām atmiņā īpaši palikusi “Spēlmaņu nakts” pirms diviem gadiem, kad balvu pasniegšanas ceremonijas režiju veidoja Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers. Tas bija ar asprātībām un gudru humoru piesātināts vakars un reizē – atzīšanās mīlestībā Teātrim. Tādus mirkļus piedzīvot nenākas bieži. Tādēļ ir patiess prieks, ka šogad Mārtiņš Meiers – jauns, bet izcili talantīgs un teātri mīlošs cilvēks – ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais aktieris.
Mūsu mazajā “Spēlmaņu naktī” balvu kā pirmā plāna aktieris saņēma Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra aktieris Valdis Vimba par Morisa lomas atveidojumu izrādē “Manu sievu sauc Moriss”. Tiem, kuri šo izrādi vēl tikai skatīsies, saglabājot intrigu, varu vien atklāt, ka Valdim, kurš ir ilggadējs Alūksnes Tautas teātra aktieris, šī loma bija liels izaicinājums, bet viņš ar to ir lieliski ticis galā.
Režisore un pedagoģe Anna Eižvertiņa, kura kopā ar režisoru Valdi Lūriņu vērtēja amatierteātru sniegumu, vakara noslēgumā, uzrunājot skates dalībniekus, vaicāja: “Kādēļ skatītāji nāk uz izrādēm?” Un pati arī atbildēja uz šo jautājumu: “Tādēļ, ka viņi grib saprast kaut ko par sevi un citiem cilvēkiem. Visa meistarība balstās uz galveno līdzekli – darbību. Lai patiesi un dabiski strādātu uz skatuves, tas ir jādara caur sevi. Kas ir aktieris? Cilvēks, kurš iznāk uz spēles laukuma un rada no sevis citu cilvēku. Viņam nav citu līdzekļu, viņš pats ir instruments.” Režisore to nodēvēja par spēju pāriemiesoties.
Cik daudz no aktieriem prasa šī pāriemiesošanās, zina tikai viņi paši, un maksa par to dažkārt ir ļoti augsta. Taču neatkarīgi no tā, vai tas ir profesionāla vai amatierteātra aktieris, ir laimes izjūta, ja, skatoties izrādes, esam bijuši klāt šajā procesā.
