Vemšana,
trīce, zilgana āda, elpošanas traucējumi vai pat tās apstāšanās,
miegainība, krampji – tie ir vien daži simptomi, kas var liecināt
par kratītā bērna sindromu, medijus informē Bērnu klīniskās
universitātes slimnīcas speciālisti kampaņas “Bērnam
droši!” ietvaros.
Ilgtermiņā
tas var izraisīt smadzeņu bojājumus, aklumu, kurlumu,
intelektuālās attīstības problēmas, invaliditāti, kā arī
dažādas pakāpes mugurkaula traumas, paralīzi un pat nāvi. Par
šādām sekām neaizdomājas ne tie, kuri savas atvases krata savā
bezspēcībā, lai “beidzot viņš pārstāj brēkt!”, ne
tie, kuri zīdaini met gaisā, lai iegūtu bildi.
Visbiežāk
šādi cieš bērni vecumā līdz vienam gadam, kuru vecāks vai kāds
cits pieskatītājs nav spējis psiholoģiski izturēt bērna
raudāšanu, un cerējis, ka mazuli izdosies nomierināt, kratot viņu
pašu vai ratus. Tomēr bērnu purināt vai mest gaisā ir bīstami,
turklāt īpaši bīstami tas ir līdz aptuveni piecu gadu vecumam.
Spēcīga kratīšana izraisa nekontrolētas mazuļa galvas kustības,
kā rezultātā rodas nopietni un dažreiz pat letāli smadzeņu vai
mugurkaula bojājumi. Traumu nopietnību mazulim sekmē vēl
nepietiekami attīstījusies muskulatūra, gan arī tas, ka viņa
galva gan svarā, gan izmērā ir krietni lielāka attiecībā pret
pārējo ķermeni nekā pieaugušam cilvēkam.
“Bērna
mešana gaisā vai kratīšana nav pieļaujama nekādos apstākļos!
Straujas galvas kustības uz priekšu un atpakaļ, kuras neierobežo
vājā kakla muskulatūra, rada smadzeņu atsišanos pret galvaskausa
iekšējo virsmu. Tā rezultātā ir iespējami daudzu smadzeņu
asinsvadu pārrāvumi.” – skaidro Bērnu klīniskās
universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas
klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa. Pietiek ar vienu neapdomīgu
rīcību, nesavaldību, ar vienu bērna sapurināšanu dusmu brīdī,
lai bērns uz visu mūžu kļūtu par invalīdu. Tomēr jāņem vērā,
ka neatgriezeniskus bojājumus bērnam nereti nodara arī apzinīgi
un savaldīgi vecāki vai citi pieskatītāji, kuri nezināšanas
dēļ, piemēram, bērnu met gaisā aiz padusēm.
Ko
darīt, ja bērns raud?
Visbiežāk
bērni tiek kratīti, kad pieskatītājs vairs nespēj izturēt
raudāšanu vai, viņaprāt, “niķošanos”. Bērna
raudāšanai vienmēr ir kāds iemesls. Pieskatītāja dusmas vai vēl
vairāk, bērna fiziska ietekmēšana , mazuli var satraukt vēl
vairāk.
Pirmkārt, jācenšas saprast raudāšanas iemeslu un to
jānovērš. Gadījumos, ja tas nav uzreiz iespējams un bērns
turpina raudāt, bet jūs – uzvilkties, jāatceras sekojošais:
• vecākam
vai pieskatītājam pašam jāsaglabā miers – viegli piespiediet
mazuli sev klāt, uzdziediet dziesmu, pašūpojiet, parunājiet klusā
tonī ar viņu, iedodiet padzerties;
• ielieciet
bērnu ratos un kaut nedaudz pastaigājieties pa tuvējo apkārtni;
• saglabājiet
racionālu domāšanu – jūsu dusmas vai jebkura cita agresīva
rīcība bērns nenomierinās, bet drīzāk satrauks vēl vairāk;
• ja
jūtiet, ka emocijas sāk pārsniegt kontrolējamu līmeni un telpā
esat viens pats, atstājiet uz dažām minūtēm mazuli drošā vietā
vienu pašu, aizejiet uz blakus telpu, nomierinieties. Ja ar jums
mājās vai telpā ir vēl kāds – palūdziet palīgā, atpūtieties,
nomierinieties.
Protams,
ka šie nav vienīgie paņēmieni, kā nomierināt mazuli. Lai šajā
gadījumā talkā nāk jūsu radošums – maziem bērniem patīk
šalcoša skaņa, ko var izraisīt, piemēram, matu fēns, veļas
mašīna, gaisa ventilators. Palīdzēt bērnam nomierināties var
arī jebkura līgana un mērena kustība.
Par
kratītā bērna sindromu un kā to nepieļaut ļoti svarīgi ir
atgādināt arī citiem pieskatītājiem, kuriem uz laiku uzticiet
savu mazuli – vecākiem, draugiem, paziņām. Tāpat svarīgi
piekodināt par bērnu mešanu gaisā un citām fiziskām
aktivitātēm, kas var izraisīt bērna galvas kratīšanos.
