Es izkūstu no laimes. Gluži kā pirmais, nevainīgi uzsnigušais sniegs mūsu pusē. Pastaigā ar bērnu. Atzīšos, mums tādu ilgo pastaigu nav daudz, un jā, tur esmu vainīga es, mans dēls vienkārši iet un lasa citu cilvēku nomestos papīrus, kārbas, sulas paciņas. Man nevajag teikt ne vārda, ne mācīt, ne skaidrot. Mans mazais, nepilnus trīs gadus vecais cilvēks iet un salasa aiz citiem, sakot “Ciuēki nometa. Izmetīsim miskastē.” Un tad pār mani pāršalc tāds pats lepnums, kā dziedot Latvijas himnu kādā no Latvijas dzimšanas dienas pasākumiem.
Nē, es nesaku, ka man viņš ir zelta gabaliņš. Ir arī daudz niķu, stiķu un blēņu. Bet- ak, jel, vai esat iedomājušies, ka ikviens no mums tā spētu izdarīt? Es neesmu ekoloģijas guru un ne tuvu neesmu Lielo talku vēstnese. Bet mani pārsteidz tas, cik ļoti mācos no sava bērna. Cik šķietami parastas, ikdienišķas lietas kļūst pamanāmas. Zinu, ka, ejot viena pati, savā domu plūdumā un steigā nepamanītu nevienu papīrīti. Un ne jau tādēļ, ka es to negribētu redzēt, bet tādēļ, ka savā aizņemtībā ir uzliktas “klapes” uz acīm. Protams, liels paldies jāsaka pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis”, kas grupiņu pastaigās piekopj plogingu (ej, skrien un lasi atkritumus). Starp citu, to var darīt katrs no mums.
Man ir prieks par to, ka dēls mācās tik labas lietas. Un nevis tikai tajās dienās, kad ir Lielā talka, vai kad pagalmā rit sakopšanas darbi. Bet vienkārši tā, piemēram, 18. novembrī, lūkojoties uz sarkanbaltsarkano karogu rindu pie Alūksnes Jaunās pils.
Nē, manam bērnam nav jālasa citu cilvēku nomestas alus bundžas, pudeles utt. Bet viņš pats zina, ka tai pudelei nav jāguļ bērnu laukuma zālienā. Viņš pacels un izsviedīs to cilvēku vietā, kuri, mājās ejot, ātri izstrēba savu 4% grādīgo un nosvieda trotuāra malā, lai sieva vai vīrs neuzzina.
Daudzi domās – kāda tam jēga, viss tāpat ir piegružots. Izskan arī viedokļi – citi tāpat sviež zemē, kāpēc man būtu jāvāc. Taču kopā ar bērnu, paceļot katru nomesto “musoru”, saproti, cik stulbi ir sviest to zemē. Turklāt, ja mans mazais cilvēks jau tagad saprot, ka tā darīt nav labi, tad es ticu, ka katrs gudrs un kārtīgs cilvēks domās par to, ka mums vajag un gribas sev apkārt, lai ir skaisti. Tā mūsu pastaigas izvēršas ne vien par lielisku kopā būšanu, bet arī par čakliem labajiem darbiņiem. Turklāt, cik patīkami, kad garāmejošie cilvēki to pamana, pasmaida un saka dēlam: “Tu esi malacis, dod pieci!”. Un nav taču grūti, tāpat kā – klik un piesprādzējies, tāpat – pacel, papīrgrozā iekšā un čiks!
