Par šonedēļ notiekošo akciju “Labo darbu nedēļa” man atgādināja biedrības “Astes un Ūsas” vadītāja Elīna Dambe, kad runājām par dzīvnieku patversmes jaunumiem. Viņa pajokoja, ka esot sastādīts pat spraigs labo darbu darīšanas grafiks – lai visi pagūst iecerēto paveikt. Tas, protams, ir ļoti jauki, un arī patversmes dzīvnieki noteikti ir priecīgi par tādu uzmanību. Bet es tiešām ceru, ka mēs protam un, galvenais, nesavtīgi gribam darīt labos darbus arī bez grafika.
Taču acīmredzot atgādinājumi par laba darīšanu ir vajadzīgi. Šādas un līdzīgas akcijas, kas uzrunā sabiedrību, pievērš uzmanību un aktualizē problēmas, pie mums notiek bieži, un tas ir tikai pozitīvi. Tiem, kam ikdienas steigā piemirsies pasniegt roku līdzcilvēkiem, tās ir kā atgādinājums, kā ikrīta modinātājpulksteņa zvans par to, ka iejūtība nav mirusi.
Labestība Latvijā patiešām ir, to pierāda arī dažādas labdarības akcijas, piemēram, “Dod pieci”, kurās saziedo apbrīnojami daudz kādam svarīgam mērķim. Vai situācijās, kad notikusi kāda nelaime, un iedzīvotāji mobilizē spēkus tās seku mazināšanai, kā nu spēj. Vietējā mērogā darīt labu mūs vienmēr rosinājis un kopienas labdarības tradīciju izkopis Alūksnes un Apes novada fonds. Tiešām, paldies visiem, kuri mums atgādina par to, ka labie darbi jādara! Es tikai ceru, ka mēs tos darām arī, neviena nerosināti. Tāpat vien. Nejauši. Neapzināti. Pat neaizdomājoties, ka nu tik būšu labo darbu izdarījusi un laimīga piespraudīšu to pie savas labo darbu reģistra tāfeles.
Īsti nezinu, kā ir ar mani pašu, jo labo darbu reģistra tāfeles man nav, un es tiešām ceru, ka varu iztikt bez labo darbu modinātāja. Šādas akcijas liek piestāt un aizdomāties arī par to. Taču tas, ka nejaušie labie darbi nes milzīgu gandarījumu un prieku darītājam, gan ir fakts. Nesen braucu uz Zeltiņiem, steidzos uz interviju, taču, neskatoties uz to, piebremzēju, jo mani pārsteidza kāda kājāmgājēja ļoti cienījamos gados, kura ar groziņu rāmi soļoja Zeltiņu virzienā, pār plecu tik palūkojās uz garāmbraucējiem un pat negrasījās stopot. Piestāju ceļmalā, atvēru blakussēdētājai durvis, bet sirmā kundze bija tik pārsteigta, ka uzreiz nemaz nesēdās mašīnā. “Es neticu savām acīm, ka jūs apstājāties – man vesela partija pabrauca garām..! Tad jau labi cilvēki vēl ir!” viņa atviegloti nopūtās. Ir, ir! Padarīsim šonedēļ kādu labu darbu!
