Mēs, žurnālisti, savās intervijās cilvēkiem bieži esam jautājuši par nozīmīgiem cilvēkiem, kuri viņiem dzīvē iemācījuši daudz vērtīga un nozīmīga, snieguši palīdzīgu roku, iedrošinājuši, bijuši līdzās priecīgos un bēdīgos brīžos. Starp dažādo profesiju pārstāvjiem ļoti bieži tiek minēti skolotāji, tādēļ šoreiz, Skolotāju dienas priekšvakarā, mēs paši, “Alūksnes un Malienas Ziņas” žurnālisti, pārlapojām savus fotoalbumus (kas, jāatzīst, izvērtās par ļoti aizraujošu nodarbi!), atsaucām atmiņā daudz patīkamu mirkļus un sakām paldies skolotājiem, kuri mums dzīvē bijuši nozīmīgi.
Dzīves gudrības un arī blēņasManas skolas gaitas sākās Bejas skolā, kur mūs, mazos un nedrošos ķiparus, ar mammas mīļumu sagaidīja 1. klases audzinātāja Inese Zēģele. Skolotāja, kurai arī šodien netrūkst mīļa glāsta bērniem no dažādām ģimenēm, jo viņa joprojām turpina skolas zinībās ieinteresēt mazos sākumskolēnus Bejā.
Nākamā klases audzinātāja Līvija Paegle veicināja un attīstīja lasītprieku – viņa gan pati lasīja mums priekšā daudz interesantas grāmatas, gan lika to darīt mums, turklāt regulāri klasē rīkoja ātrlasīšanas sacensības un veidoja grafiku, kurš skolēns cik vārdus minūtē izlasījis. Tas attīstīja gan sacensību garu, gan lasītprasmi. Skolotāja Guna Igošina mums ar draudzeni iemācīja, ka par izdarītām blēņām jāuzņemas arī atbildība, bet klases audzinātājs Aigars Steberis prata aizraut ar neprātīgām idejām, iemācīja nebaidīties būt spontānam un mācību stundu laikā TV parādīja, kā sabrūk Skrundas lokators. Liels, silts un sirsnīgs paldies līdz ar apskāvienu arī manai mammai, Bejas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Anitai Zarai, par dzīvei doto pamatīgo dzimtās valodas prasmes bagāžu – šīs labi apgūtās zināšanas bija viens no iemesliem, kādēļ vēlāk dzīvē izvēlējos žurnālista profesiju.
No Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā pavadītā mācību laika vienmēr ar siltām atmiņām atcerēšos divas skolotājas. 10. klases audzinātāju, bioloģijas skolotāju Metu Lerhu, kura mums, “fukšiem”, iemācīja, ka bez kārtības un disciplīnas dzīvē tālu netiksim, un latviešu valodas un literatūras skolotāju, mūsu literatūras profilkursa vadītāju Viju Puzuli, kuras patiesums, literatūras mīlestība, nebaidīšanās īstajiem cilvēkiem atklāt savas dvēseles dziļākos pārdzīvojumus, sirsnība un cilvēcība (tā, manuprāt, ir īpašība, kas visiem diemžēl nepiemīt) mūs iedrošināja un sagatavoja turpmākajai dzīvei.
Paldies jums katram – no sirds – par to visu!
Līga Vīksna
Kopīgi austs audeklsSkolotāja nozīmi savā dzīvē jau laikam tā pa īstam apzināmies un novērtējam tikai ar laika distanci. Mans nelielais stāsts būs par manām trim klases audzinātājām – skolotājām Hertu Gulbi, kuru mīļi dēvējām par Gulbīti, Konstanci Ļitviņenko un Valentīnu Riekstiņu.
Gulbīte bija mūsu audzinātāja no 1. līdz 3. klasei, un laikam jau tieši viņa bija tā, kura ielika pamatus mūsu klases radošumam, jo jau no 1. klases viņas vadībā iestudējām nelielas ludziņas un gājām tās rādīt uz bērnudārzu, rīkojām klases vakarus ar ģimeņu piedalīšanos. Skolotāja Ļitviņenko mūs audzināja no 4. līdz 8. klasei. Tas nav tas pateicīgākais vecums, un mūsu dēļ skolotāja ne reizi vien “palika bez nerviem”. Viegli nebija ne mums, ne viņai, taču, šķiet, kopā šo laiku “izslimojām” gana veiksmīgi. Ar skolotāju Riekstiņu, kura bija mūsu audzinātāja vidusskolas klasēs, klasei izveidojās vislabākais kontakts, jo skolotāja mūs katru uztvēra kā personību. Pateicoties viņai, es iemīļoju krievu literatūras klasiku, jo skolotāja Riekstiņa bija krievu valodas un literatūras skolotāja. Klases ekskursijas uz Lietuvu, Kaļiņingradu, Ļeņingradu saliedēja mūs kā klases kolektīvu. Uz 11. klases žetonu vakaru audzinātājai uzdāvinājām pašu austu grīdceliņu. Tas tapa vakaros Tautas lietišķās mākslas studijā “Kalme”, uz kuru gājām visi – gan meitenes, gan puiši, un studijas audēju vadībā katrs ieaudām savu pavedienu kopīgajā audeklā. Mūsu sirsnīgās attiecības turpinājās arī pēc skolas beigšanas, un tieši audzinātāja bija tā, kura rosināja tikties klases salidojumos. Mūsu audzinātājas Herta Gulbe un Valentīna Riekstiņa tagad jau mūžībā. Ir teiciens, ka cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr viņu atceras. Mīļās skolotājas, jūs joprojām esat mūsu atmiņā! Bet skolotājai Konstancei Ļitviņenko vēlu veselību un možu garu!
Dace Plaude
Mani paši, paši pirmie!PIRMIE. Velta Apinīte (attēlā augšējā rindā otrā no labās), kura nu jau vairs nav starp mums, bija mana (es attēlā – 1. rindā otrā no kreisās) pirmā klases audzinātāja, un viņa, tāpat kā mana vecāko skolas gadu klases audzinātāja Valda Ozoliņa (attēlā augšējā rindā pirmā no labās), vienmēr svarīgākajos brīžos bija kopā ar savas audzināmās klases bērniem. Foto uzņemts 1972. gadā Rīgā, 3. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kuriem Trapenes toreizējā astoņgadīgajā skolā skolēnus nopietni gatavoja enerģiskā deju skolotāja Aina Pāvula (augšējā rindā otrā no kreisās) un viņas vīrs, mūzikas skolotājs, Gunārs Pāvuls, kurš uz mums nu jau noraugās no mākoņa maliņas. Atbildīga par skolēnu labklājību un drošību svētkos bija arī toreizējā, ikdienā vienmēr laipnā un atsaucīgā pionieru vadītāja, tagad seniore, Maija Miķele (attēlā augšējā rindā trešā no kreisās) un vecāki, šoreiz mana mamma, Juta Niedra (attēlā augšējā rindā ceturtā no kreisās). Paldies jums visiem un ikkatram, ka bijāt ieinteresēti, atbildīgi, pilni entuziasma savu darbu paveikt pēc labākās gribas! Tagad attēlā redzamā deju kolektīva dalībnieki izauguši un daudzi no viņiem nu jau paši ir skolotāji – Sandra Tomiņa (toreiz Pāvula – 1. rindā ceturtā no labās), viņai blakām Anita Pilipa (toreiz Ozoliņa – 1. rindā trešā no labās), Inga Liberte (toreiz Onosko – 1. rindā otrā no labās). Vismīļākie sveicieni arī jums, maniem toreizējiem skolas biedriem, un laba vēlējumi jūsu mūža profesijas svētkos, Skolotāju dienā!
Aivita Lizdika
Acis, kas vienmēr smaidaVai jums ir kāds cilvēks, kuru iedomājoties, gribas smaidīt? Vai zināt cilvēku, kura acis “smaida”? Es zinu. Kopš 2000. gada tā ir Alūksnes pilsētas sākumskolas
1. d klases audzinātāja Ilga Marķitāne. Ak, kas tie bija par laikiem! Veldzējoties skolas laika virpulī, es nespēju atrast nevienu sliktu atmiņu. Tik tiešām! Ar šo audzinātāju man saistās tikai silti, mīļi mirkļi. Un gribētos domāt, ka tieši tāpēc mani klasesbiedri ir izauguši par krietniem cilvēkiem. Viņa mums bija arī latviešu valodas skolotāja. Tik ļoti patika diktāti pie viņas, jo viņa skaidri lasīja stāstus, liekot saprast, kur jāliek punkts, kur komats. Atminos, ka pat mirklī, kad razbainieks Oskars pie atkritumu urnas ar šķērēm grieza matus, skolotājai tajā mirklī ienākot klasē, arī tad viņa nebārās. Tāpat arī, kad ālējāmies, vai kad Oskars ēda tāfeles krītu. Es nevaru atminēties nevienu skarbu frāzi, nevienu bārienu. Ilgas acis vienmēr smaidīja. Pat, ja sejas vaibstus ieskāva nopietnības blāzma. Atceros, ka pavasarī audzinātājai tika nestas kreimenes, jo tās bija skolotājas mīļākās puķes. Un klasesbiedrenei Rasmai pat bija iesūkusies ērce, tās lasot. Šogad ziemā mēs tikāmies, lai arī visai skumjā brīdī, bet ziniet… skolotāja Ilga ne par kripatiņu nebija mainījusies. Tās pašas labestības pilnās acis un sirds siltums! Gribas pieminēt arī skolotāju Tatjanu Sarmu, kurai nācās paciest mūsu klases tīņu gadus un Ivaru Vīksnu, kurš bija mūsu saliedētājs. Zinu, ka ar šiem cilvēkiem netikos tāpat vien, un katrs no viņiem devis mācības visai dzīvei!
Loreta Jargane
Iemācīt domātEsmu no tiem skolēniem, kuri skolas gaitas atminas labprāt un kuri ar atkalredzēšanās prieku dodas uz klases salidojumiem un skolas apaļajām jubilejām (jau šuju kleitu 110. ģimnāzijas svētkiem nākamgad, cerams, būs?), kur neiztrūkstoši esam kopā ne tikai ar klasesbiedriem, bet arī ar saviem skolotājiem un īpaši ar audzinātājiem.
Tam noteikti ir iemesls – man skolā patika, un šo manu vērtējumu noteikti kaldinājuši arī mani skolotāji. Daudzi. Jo, manuprāt, tas ir svarīgi – skolā justies labi, jo tikai tad tur var īstenot arī šīs institūcijas paredzētos mērķus. Visi mani trīs klašu audzinātāji ir bijuši lieliski! Pirmais noteikti ir tas īpašākais. Ar skolotāju Anitu Kļaviņu (tolaik Siksnu) sastopoties, vienmēr pārrunājām, kā tagad klājas. Viņa jau pašās pirmajās klasītēs mums mācīja domāt. Tas ir pats svarīgākais, ko skolotājs var iemācīt. “Nē, tā mums varētu nesanākt,” viņa mēdza teikt tā vietā, lai noskaldītu: “Tā nav pareizi!” Reiz, pirms kādiem desmit gadiem, viņa, sagaidot mani sākumskolā, pie rokas bija noķērusi manu sākumskolēnu Robertu, kurš joņojis pa 4. stāvu. “Ak, tad tas ir tavējais?” viņa smējās, atzīstot, ka mūsdienās bērni ir citādāki, bet ne mazāk mīlami. Tas jātur prātā visiem, kuri vēlas būt skolotāji.
Lucianu Toku vienmēr atcerēšos ar izteikto taisnīgumu un nosvērtību. Pat tad, kad pamatskolas klasēs darbaudzināšanā atteicos putnu fermā “tūcīt” vistas būros, nolaužot tām spārnus, audzinātājs mani nenosodīja, acīmredzot, iemācot to, ka katram var būt izvēle. Jau tajā laikā.
Sveicieni arī vidusskolas posma audzinātājai Vijai Miesniecei. Viņai piemīt tas fantastiskais skolotāja talants skolēnus uztvert kā sev līdzvērtīgus, tajā pašā laikā nepārkāpjot to netveramo, bet tomēr svarīgo skolotāja – skolēna robežu. Par to īpašs paldies, jo tas ļāva veidoties un izpausties personībām. “Sandra, tev rīt pēc stundām ir iespēja izlabot algebras kontroldarba trijnieku. Nē? Labi, varbūt tava nākotne ir humanitārajā virzienā.” Paldies Jums, sveiciens svētkos!
Sandra Apine
Sacerējums “Mans skolotājs”
jeb kā rūdījās tēraudsIevads
Par īpašo skolotāju savā diezgan raibajā skolas dzīvē varu droši nosaukt savu ilggadējo klases audzinātāju Maiju Vocišu.
Iztirzājums
Sākumskolas posmā mūsu klasei bija bieža klases audzinātāju maiņa, bija labi skolotāji, jauki cilvēki – skolotājas Anita Kļaviņa, Zinaīda Brice un Aina Albertiņa, kuras arī nodeva mūsu klasi jaunās skolotājas Maijas rokās. No sākuma gan mēs, gan skolotāja kautrējāmies cits no cita, bet beigās sadraudzējāmies, un šķiet, ka uz mūžu, jo pirmais, kurš pasveicina, satiekoties uz ielas, ne vienmēr esmu es. Lai piedod iepriekšējās audzinātājas, bet Maijas klasē beidzot mēs sajutām aiz sevis skolotāju, kura ne tikai prasīja, uzdeva, sabāra pēc kārtējā nedarba, bet patiešām interesējās, kā mums klājas, deva padomus, saliedēja klasi, gan ejot pārgājienos, gan braucot ekskursijās. Par neatkārtojamajiem klases vakariem un citām izdarībām no paralēlklašu biedriem bieži jutām skaudību par labo skolotāju. Atbalsts un pat palīdzība, piedaloties sporta dienās, bija to vērta, jo mums kā lieliem sportistiem tas ļoti patika. Skolotāj, vai atceraties, kā uzvarējām vecākās klases virves vilkšanā ar jūsu piedalīšanos? Protams, mūsu brīvdomātāju gars un visādas blēņas lika audzinātājai dažreiz nobālēt vai dusmās sarkt, ceru, ka Jūsu matu krāsu tas neietekmēja, jo ģimnāzijā atrast motivāciju iet uz stundām brīžiem nācās grūti. Bet, saņemot diplomu, bija arī sajūta, ka daudzie gadi kopā ar jums bija forši. Paldies arī visiem pārējiem maniem pedagogiem!
Nobeigums jeb īsi
pirms punkta
Patīkamākais ir tas, ka, satiekoties pēc daudziem gadiem skolas jubilejā/salidojumā, audzinātāja uz mūsu ļoti provokatīvo jautājumu – kura tad bijusi viņas vislabākā audzināmā klase, atzina, ka tie esam mēs! Nesaprotu, kāpēc, bet tajā brīdī mēs sajutāmies laimīgi. Sveiciens skolotājai amata dienā! Ceru, ka neesat mainījusies un tagadējie mūsu bēdubrāļi, kurus veidojat par cilvēkiem, būs sanākuši tikpat forši kā mēs! Sveiciens arī klasesbiedriem, kuri no Alūksnes ir “aizpūsti” ļoti tālu!
Ernsta Glika Alūksnes ģimnāzijas absolvents Didzis Bauers
